Rīgas mazdārziņi - tikai izredzētājiem?
Rīgā ir tāda lauksaimniecības forma - mazdārziņi. Vēsturiskā prakse, ka nomaļās vietās iznomā zemi par simbolisku maksu, lai tur pa vasaru ierīko dārziņu. Tas viss ir īstermiņā.
Bet jaunākā aktīvistu tendence ir pieprasīt, ka pilsētai jānodrošina zeme, kur garlaikotiem dīkdieņiem izklaidēties. Tad nu jautājums - vai pilsētai jānodrošina iespēja nodarboties ar dārzniecību? Un, ja jā - tad kā noteikt, kurš zemes gabalu dabūs?
Rīgā deklarēto iedzīvotāju skaits ir virs 600 000. Nodrošināt iespēju tikt pie zemes pleķa būs minimāla, tātad radīsies pamats domāt par netaisnību un korupcijas iespējām. Ja gabalus dalītu maznodrošinātajiem - kuri nevar atļauties neko citu - būtu labi. Vai arī apkārtējo māju iedzīvotājiem, lai iekoptu savu rajonu, arī labi.
Praksē ir nedaudz savādāk - aktīviste Maija no Grīziņkalna tiek pie zemes gabala pie ūdens Kazas sēklī. Neteiksim, ka Rīgas otrā pusē, bet arī ne kaimiņos - ar auto 20 minūtes, ar kājām stunda 30. Savdabīgi, ka nevienam no Pārdaugavas vai “maskačkas” iedzīvotājiem neieinteresēja šis zemes gabals. Neviens negribēja siltajos vasaras mēnešos tur atpūsties.
Nākamā aktīvistu prasība ir no īstermiņa līgumiem pāriet uz ilgtermiņa - pēc būtības nododot īpašumā Rīgas pilsētas zemi par ļoti simbolisko samaksu. Tas arī izpaužas protestos pretfutbola stadiona celtniecību Lucavsalā.
Cilvēki, kuriem ir iedota zemē īslaicīgā vai sezonālā lietošanā, ir ieplānojuši tur būt mūžīgi - izmantojot zemi kā savu īpašumu. Par to liecina žogu izbūve, māju izvietošana. Interesanti vai tas viss ir saskaņots būvvaldē - ja ir, tad ar kādu formulējumu, ja nav, atgriežamies pie jautājuma par korupciju.
Cilvēki, kas tikuši pie mazdārziņiem, šobrīd apvienojās grupās, lai nepieļautu, ka pašvaldības zemes tiek tirgotas citiem - jo pēc līguma termiņa beigām nomniekam ir jāatstāj tā teritorija - uz ko esošie nav gatavi. Viens no mazdārziņa lietošanas noteikumiem paredz - ka uz zemes nedrīkst veikt pagaidu apbūvi, jo tā zeme nav domāta dzīvošanai.
Pēc būtības mazdārziņu forma ir pāraugusi savu pirmatnējo funkcionalitāti - no maza dārziņa kur cilvēks varētu izaudzēt sev pārtiku (bieži trūkuma spiests), tā kļuva pārtikušu 30 gadnieku vasaras atpūtas vietu. 30 gadnieki, kuriem, ja nu kas trūkst, tad tikai sirdsapziņa. Tie skaļi aizstāv savas tiesības uz ekskluzivitāti.
Ja pilsētai jānodrošina mazdārziņu pieejamību, kā to pieprasa aktīvisti, tad ir 3 opcijas - visiem, nevienam vai kā tagad izredzētajiem. Visiem nodrošināt nav iespējams - arī pilsētas kopējā attīstības plānā jautājums nekad nav ticis iekļauts. Nevienam - pārspīlēju - vienmēr būs teritorijas, kur kāds var kaut ko var darīt, bet jānodefinē, kam ir piešķirama (maznodrošinātajiem un apkaimes iedzīvotājiem) un ar skaidru apziņu, ka tas ir īslaicīgi.
Var palikt pie esošās situācijas - izredzētie tiek pie labām vietām, iekārtotās uz palikšanu, un cīnās, lai šī iespēja tiek nodrošināta pārmantošanai.