Ritot laikam, arvien vairāk cilvēku iemācījās lasīt, kas bija nepieciešams, lai pareizi uzrunātu cilvēkus.

Pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas Vladimirs Ļeņins uzsāka plašu lasītprasmes veicināšanas kampaņu Padomju Krievijā. Viens no galvenajiem mērķiem bija nodrošināt, lai visi pilsoņi spētu lasīt un saprast politisko literatūru, tādējādi atvieglojot boļševiku ideoloģijas izplatīšanu un nostiprināšanu sabiedrībā. Šī pieeja

ļāva efektīvāk izmantot drukātos materiālus kā propagandas līdzekli, veicinot iedzīvotāju politisko izglītošanu un atbalstu jaunajai varai.

Ir skaidrs, ka nepietiek tikai ar prasmi lasīt – ir nepieciešama spēja kritiski uztvert informāciju. Lai to darītu, nepieciešama gan daudzveidīga literatūra, gan vēlme iedziļināties un nebaidīties atzīt, ka iepriekš paustie uzskati var būt kļūdaini. Akla ticība drukātam vārdam pie laba nenoved.

Laiki mainījās – cilvēki ne. Komentāros sociālajos tīklos bieži tiek pieminēts teiciens, ko piedēvē Jozefam Gēbelsam, Nacistiskās Vācijas propagandas ministram: “Dodiet man kontroli pār masu informācijas līdzekļiem, un es no jebkuras tautas uztaisīšu cūku baru!” Taisnības labad jāatzīmē, ka nav konkrētu pierādījumu, ka

viņš būtu tieši izteicis šos vārdus. Lai kā arī būtu, šī frāze daļēji atspoguļo Gēbelsa propagandas stratēģijas būtību, kas balstījās uz plašsaziņas līdzekļu izmantošanu sabiedrības manipulēšanai un kontrolēšanai. Lielu vērtību ieguva fundamentālās zināšanas, kuru patiesīgumu apstiprināja laika pārbaude. Savukārt propaganda zīmēja jaunu pasauli – tādu, uz kuru būtu jātiecas. Cilvēks, būdams nepietiekami izglītots tādās jomās kā vēsture, matemātika un filozofija, viegli noticēja nepamatotiem solījumiem, kuru realizācijas plāns neatbilda humānas sabiedrības pamatiem – vērtībām, ko jau senatnē sludināja sengrieķu

filozofi.

Gēbelsa frāze izskanēja pirms 90 gadiem, laikā, kad galvenie informācijas avoti bija radio un avīzes – mediji, kas neapšaubāmi atradās valsts kontrolē. Saziņa ar citām pilsētām, kur nu vēl ar citām valstīm, bija apgrūtināta. Pat ja kāds apšaubīja sludināto, pastāvēja valsts represīvais aparāts, kas spēja gan apklusināt pašus runātājus, gan, izmantojot kontrolētos medijus, pasniegt tos kā valsts nodevējus, tādējādi attaisnojot viņu ieslodzīšanu vai pat nonāvēšanu. Vārda brīvība mūsdienu izpratnē vēl nepastāvēja, un diskusijas par atsevišķām tēmām varēja notikt tikai vakaros, virtuvēs pie sveču gaismas. Pretējs viedoklis tika apslēpts un iznīcināts, un informācija tika nodota no rokas rokā, kas ievērojami ierobežoja tās patērētāju skaitu.

Šodien situācija ir gan pilnīgi atšķirīga, gan vienlaikus atdarina idejas, kas radās pirms 90 gadiem. No pieejamības viedokļa – gandrīz visa informācija ir brīvi pieejama. Jautājums ir par vēlmi meklēt un iedziļināties. Vai informācijas pieejamība ir

padarījusi cilvēci zinošāku un mazāk manipulējamu? Diemžēl nē – ja indivīdam trūkst zināšanu un spējas kritiski izvērtēt informāciju, kā arī ir slinkums pārbaudīt tās patiesīgumu, viņš izvēlas vieglāko ceļu – ticēt tam, kas jau ir pazīstams un viegli

uztverams. Informācija pati par sevi nav vērtība – īpaši šodienas informācijas pārpilnības laikmetā.

Ainas Rendas (Ayn Rand) romānā “Himna” (“Anthem”), ir attēlota sabiedrība, kurā cilvēku piekļuve grāmatām un zināšanām ir stingri ierobežota. Cilvēkiem ir aizliegts domāt patstāvīgi, un visa informācija tiek turēta noslēpumā, lai nepieļautu individuālas idejas un atklājumus. Tikai valdībai lojālie zinātnieki drīkst strādāt ar pagātnes zināšanām, taču pat viņi neapzinās to patieso spēku. Grāmata pauž ideju, ka ierobežota pieeja grāmatām ir viens no varas mehānismiem sabiedrības kontrolei, kas ierobežo cilvēku spēju domāt patstāvīgi. Šis darbs tika sarakstīts paralēli Gēbelsa propagandas laikam, taču laika gaitā atklājās, ka patiesība ir nedaudz sarežģītāka.

Cilvēkam ir ilūzija, ka viņš domā patstāvīgi, taču bieži vien pat vienkāršos jautājumos nespēj argumentēti pamatot savu pozīciju, analizēt citu argumentu pārākumu vai atpazīt savu argumentu nepilnības. Pārfrāzējot kādu politiķi: “Informācijas ir tik daudz, kā nekad nav bijis” – tomēr mēs tajā noslīkstam. Tā vietā, lai meklētu orientieri, mēs padodamies un ienirām glābšanas burbulī. Kā teica Migels de Unamuno: “Tie tic, jo tiem nav citas izejas.” Šajā burbulī visas atbildes jau ir dotas – vainīgie atrasti, glābēji nominēti lieliem darbiem. Atliek tikai gaidīt, kad viņi paveiks savu darāmo. Ja vien nebūs pretspēku – režīma un sistēmas, kas neļauj viņiem īstenot pasaules, ja ne pasaules, tad vismaz Latvijas glābšanu.

Katram cilvēkam jau ir iepriekš iegūtas zināšanas un vērtības, uz kurām balstās viņa pasaules uzskati. Lai strādātu ar informāciju, nepieciešama liela motivācija, gribasspēks un pašatdeve. Taču vairums izvēlas citu ceļu – informācijas meklēšanu uzticot sociālo tīklu algoritmiem. Sociālajiem tīkliem ir svarīgi, lai lietotājs pēc

iespējas ilgāk patērētu saturu, tāpēc tie piedāvā informāciju, kas jau iepriekš apstiprinājusi viņa uzskatus. Tie baro ego, nerūpējoties par informācijas autentiskumu. Kā teicis Frīdrihs Nīče: “Mēs zinām, ka kādas ilūzijas sagrāve nedod mums patiesību – tikai palielina mūsu nezināšanu, paplašinot mūsu

tukšuma tuksnesi.”

Apzinoties, ka zināšanas ir process, nevis novērtējums diplomā, daudzi zaudē iedvesmu turpināt meklēt dziļāku izpratni. Pie nepopulāriem politiskajiem spēkiem komentāros bieži sastopama tēze, ka TV un valsts medijus nepatērē – tas tiek pasniegts ar lepnumu kā sava veida sasniegums. Neapšaubāmi, “Mediji ne tikai atspoguļo realitāti, bet arī aktīvi piedalās tās veidošanā, tādējādi ietekmējot sabiedrības domāšanu un rīcību”, teicis Niklass Lūmans.

Taču jāuzdod jautājums – vai dažu politiķu vēstījums patiesi atšķiras no valsts mediju “realitātes veidošanas”? Diezin vai. Tie paši paņēmieni, tas pats mērķis, tikai cita virzība. Ja mērķis vieno, vai tiešām šie spēki ir pretinieki? Drīzāk tie ir vienas monētas divas puses. Vai nebūtu prātīgāk salīdzināt dažādus viedokļus, to avotus un argumentācijas līmeni? Diemžēl tas prasa laiku un piepūli. Šo procesu aizstāj TikTok un Instagram

bezgalīgā skrollēšana, kas sniedz ātru, bet virspusēju informācijas uztveri – bez nepieciešamības analizēt un salīdzināt.

Pārmetumi ir vietā arī medijiem – kas ir ziņas? Vai tās ir pētniecība? Analīze? Nē – ienākot ziņu portālos, redzam, ka tā ir dzeltena šļura. Skaudri piemēri – jau divus mēnešus tiek parazitēts uz Timmas nāves, biedē ar karu un Trampu, kamēr paralēli norit valsts iekšējā dzīve, kuras atspoguļošanai būtu reāla nozīme. Ko rāda televīzijā? “Amors” – deģenerātu izklaide emocionāli atpalikušajiem. “Slavenības. Bez filtra” – vai tās tiešām ir slavenības, un kāds ir vēstījums? No visa plašā spektra izvēlamies skatīties caur durvju actiņu, siekalu izdalīšanai.

Drukātie mediji izzuda, jo esot ērtāk lasīt mobilajās ierīcēs. Agrāk, ja cilvēks nopirka avīzi, tā tika izlasīta visa – varbūt to nevar saukt par zināšanu ieguvi, bet noteikti par redzesloka paplašināšanu. Aizvēries “Rīgas Laiks” – šie nebija ziņu nesēji, bet ideju gremotāji. Izrādās, ka tie vairs nav vajadzīgi – vai nu visas idejas ir sagremotas, vai arī gremošanas aparāts ir salūzis.

Papildus iepriekš teiktajam, jaunā kreiso ideoloģija paredz paražu, ekspertu un vēsturē krāto zināšanu devalvāciju – jo, redz, nevar ticēt “balto hetero vīriešu” radītajām zinātnēm. Paši savas zinātnes tie nerada – bet arī nevajag. Jebkura indivīda izteikta tēze, lai cik absurda un neargumentēta tā būtu, jāuztver vismaz ar interesi un cieņu, jo nedrīkst paust negatīvu nostāju. Negatīvā nostāja, kas vēlāk tiek reducēta līdz “naida runai”, tiek uzskatīta par pretstatu eksperimentāli pierādītiem un pierādāmiem faktiem. Fakts tagad ir jebkas, ko cilvēks nodefinē – visi fakti ir vienlīdz nozīmīgi, galvenokārt pateicoties vārda brīvībai, kas vairs neprasa pierādījumu bāzi. Zināšanas kā ceļš uz brīvību – brīvību, kuru, kā pauda Erihs Fromms, reti kurš vēlas. “Mūsdienu cilvēks joprojām ir satraukts un jūt kārdinājumu vai nepieciešamību atdot savu brīvību tam, kurš ir gatavs vienpersoniski valdīt pār viņu.”

Zināšanas ir nasta, jo tās ne tikai liek sadzīvot ar izpratni par notiekošo, bet arī pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību. Vieglāk ir atdot gan pašu brīvību, gan izvairīties no izziņas, pieslienoties jau esošajiem patiesību sludinātājiem.