Upura ideoloģija
Indivīda panākumus ietekmē sociālie apstākļi, kuros viņš piedzimst, teica “bērns ar zelta karoti”. Pasaule gan nedaudz atvēsina šo karstgalvi – visi, kas tagad mūsu sabiedrībā guvuši panākumus, ir nākuši no tādiem sociāliem apstākļiem, kuri biedram Šuvājevam murgos rādās. Šī brīža elite – lai ko tas nozīmētu – nāca no sociuma, kur nebija veikalu, kur aiziet un kaut ko nopirkt, nebija… nebija nekā no tā, ko mēs un biedrs Šuvājevs uzskatām par ikdienā pieejamu.
Šuvājevs – būdams tipisks modernās sociālās teorijas pārstāvis, kurš apgalvo, ka cilvēka likteni nosaka galvenokārt vide un apstākļi, nevis paša centieni, – labprāt nievē cilvēka talantus, mērķtiecību un ziedošanos kādai lietai, lai attaisnotu citu neizdarību. Neizdarību, kas bieži ir aiz negribēšanas. Iespējams, ka viņš būs palaidis garām, bet sarunvalodā eksistē tēze – “meklē darbu”. Tieši meklē darbu, bez konkretizācijas, kas tas ir par darbu. Jo kaut kur taču ir jāstrādā.
Šajā darbā vienmēr maksā maz, vadītājs ir pārmaksāts lops, bet kolēģi – idioti. Šāds darbs dzīves laikā tiek mainīts, jo dzīvē ir “jāņemās”, “jašeptējās” vai “jārukā” – jo kā tad savādāk. Atšķirībā no viduslaiku cilvēka, kurš tālāk par horizontu ne redzēja, ne varēja tikt, tie “apdalītie”, kurus Šuvājevs ar politikas palīdzību mēģina tuvināt panākumiem, redz pasauli spilgtās bildēs un iedvesmojošos stāstos. Viņiem pieejamas visas pasaules zināšanas vienuviet.
Šodienas tehnoloģiju laikmetā pat cilvēks, kuram nav nekādu īpašu priekšrocību, var mācīties programmēt, apgūt svešvalodas vai iemācīties profesiju, ja vien viņš to grib. Viņiem ir tikai jāgrib. Un viņi grib – lai “darbs” ir kas tāds, kas kaulus nelauž, lai piķis pietiek čipšiem un aliņam, lai TV rāda saturīgu programmu. Pie šīs pasaules uzskata nav vainīgi viņi paši, bet “sociālie apstākļi”.
Sociālie apstākļi, kas patiesībā ir izvērtējami pie psihoterapeita, kurš varētu viņiem palīdzēt atpazīt personiskās atbildības trūkumu, nevis tikai norādīt uz ārējiem vaininiekiem, – droši vien vainojot visus un ieņemot upura lomu. Jo Šuvājevs šiem pasaka – nevis “tu esi slinka, nemotivēta, tukša substance, kuru, balstoties uz filozofu atzinumiem, pie esošām būtnēm pieskaitīt nevar”, bet gan – “tu esi upuris.”
Iesaku pārlasīt kāda gudra vīra filosofisku grāmatu, piemēram, Filosofija kā dzīvesmāksla – par pašrūpi. Gan jau atcerēsies par gribas un patiesas brīvības trūkumu indivīda izvēlēs.
Nodzīvot dzīvi bez spējas uztvert un analizēt informāciju un balstīt savu pasaules redzējumu uz sociālo tīklu izgāztuves pērlēm ir izvēle, nevis liktenis. Kādā veidā sociālie apstākļi traucē lasīt grāmatas? Apgūt prasmes YouTube? Piepildīt ikdienas rutīnu ar saturīgu mākslu vai sportu?
Tie, kas šodien piesauc “upura lomu”, bieži vien paši izkopj šo bezatbildību, jo upuriem vieglāk manipulēt un pārdot politiskus solījumus. Kāpēc Šuvājevs mēģina attaisnot neveiksminieka izvēles ar sociāliem apstākļiem, kurus ir veidojuši citi, tādējādi radot vēl lielāku upuru skaitu? Jo tā ir vieglāk noturēties pie varas. Viņa vēsturiskais dvīnis labi izskaidroja savulaik fabriku strādniekiem, ka tie ir sociālo apstākļu upuri, ka tiem ir jāmeklē taisnība, iznīdējot zemniekus.
Tie, būdami bez izpratnes, bet ar aizvainojuma sajūtu pret visu, tā arī izdara – vēlāk, bez zemniekiem, nomirst badā.