Laikam šādu ainu iedomājās cilvēki, kas izmanto frāzi “deputāti zog”. Realitātē tā “zagšana” notiek nedaudz citādāk – caur iepirkumiem un pasūtījumiem. Vienā pusē ir daudz dažādu ierēdņu, kuri uzraksta nolikumu un kritērijus, piedalās komisijās un vēl lemšanas procesā. Otrā pusē ir pakalpojuma sniedzējs un to darbinieki, kas arī zina, kādi papīri jāgatavo, un kam tie ir domāti.

Beigās, lai kāds deputāts kaut ko “nozagtu”, ir iesaistīti daudz cilvēku, kas it kā paši nezog, bet tieši vai netieši atbalsta. Atbalsta, jo gan jau tiem arī paveiksies piedalīties pēc tam pie pīrāga pārdales. Jo, ja neatbalstītu – ziņotu.

Tieksme “bišķiņ nozagt” ir mentāla “štelle” – nāk no PSRS laikiem. Valstīs, kur korupcija jeb zagšanas līmenis ir zems, ir sociāli nepieņemami iesaistīties un atbalstīt šādus procesus. Tāpēc nevajag visu novelt uz deputātiem – tiem tāda tauta. Visi grib ātri un uzreiz – bet tā nesanāk.

Kamēr daudziem saglabājas vēlme “pasildīt rokas” – izaugsme mums jāpagaida.