Kādu Latviju mēs patiesībā aizsargājam?
Sanāk laukumā cilvēki un saka, ka aizsargās Māti Latviju. Taču jautājums ir – kāda ir tā “Māte Latvija”, ko viņi grasās aizsargāt?
Šajā “viņu Latvijā” nacionalitāte vairs nav svarīga – to aizstās ar imigrantiem, veicinot multikulturālismu. Valsts simboli tiks “saplēsti un sašūti pa jaunam”, radot jaunu mākslas formu, kas balstīsies visa vecā zaimošanā. Tradīcijas arī nav būtiskas – tās tiks aizstātas ar globalizāciju. Dziesmu svētkus papildinās kvīru kori un nebinārie tautas tērpi. Lauksaimnieki, mežsaimnieki un zvejnieki tiks izspiesti, jo tie “kaitē dabai” – zaļais kurss taču ir prioritāte. Bērniem sportot nebūs prioritāte – tas vairojot “muskulāro vidi”, toties dzimuma maiņas procesam pretestības nebūs. Šādā Latvijā robežas nav vajadzīgas – federalizācija paredz, ka brīvprātīgi tiks atdotas tiesības, un visu noteiks Brisele. Paliks Rīga, dažas lielākas pilsētas un Latvija kā nacionālais dabas rezervāts, kur pa kaktiem dzīvos “aborigēni”.
Līdzīgā veidā notiek arī cīņa pret vardarbību – vai drīzāk, cīņa ar tās sekām. Latvijā šobrīd redzamas divas pieejas: viena – protestos izkliegt savu nostāju, paužot skaļas frāzes un morālu pārākumu; otra – daudz klusāka, bet reālāka – mēģināt risināt problēmas sistēmiski. Taču realitātē protestētāji, tostarp organizācijas kā “Marta”, cīnās ar sekām, nevis cēloņiem. Tā vietā, lai stiprinātu institūcijas, kas spētu novērst vardarbību, tiek akcentēta moralizēšana un kampaņveidīga līdzdalība.
Lai efektīvi cīnītos ar vardarbību, vajadzīgas pavisam citas lietas – piemēram, nauda policijai. Šobrīd policijā trūkst apmēram puse nepieciešamā personāla, lai kvalitatīvi izmeklētu, uzraudzītu un reaģētu uz vardarbību. Un nē – naudas pieplūdums policijai pēdējos gados nav novērots, lai gan “SK” tēma ir bijusi ārkārtīgi aktuāla. Tieši pretēji – tiek diskutēts par brīvprātīgiem policistiem lauku teritorijās, kas vēl vairāk apdraudētu gan drošības līmeni, gan darba kvalitāti.
Sociālie darbinieki? Arī viņiem trūkst resursu. Tāpat – medicīnas un tieslietu sistēmās, kur nav pietiekami daudz speciālistu, lai pilnvērtīgi tiktu galā ar esošajām krīzēm.
Taču vēl svarīgāka par seku risināšanu ir vardarbības profilakse. Un tai ir tikai divi galvenie atslēgas vārdi: izglītība un labklājība.
Sabiedrība, kurā skolotāji ir atbalstīti un novērtēti, kur bērni – nodarbināti, uzklausīti, iesaistīti – būs daudz mazāk vardarbīga. Laimīgs un piepildīts cilvēks nav tendēts uz agresiju. Tas pats attiecas uz labklājību: ja vecāki dzīvo no cilvēka cienīgas algas, viņi neredz alkoholu vai bezjēdzīgu TV kā vienīgo izklaides formu. Rezultātā – vairāk stabilitātes, mazāk spriedzes, mazāk vardarbības.
Taču šāda attīstība nenotiek. Tieši otrādi – vairāk naudas tiek novirzīts NVO sektoram, kas cīnās ar vardarbību “no ārpuses”.
Un te ir būtisks jautājums: vai NVO būtu jābūt galvenajam spēlētājam?
Šobrīd NVO bieži dublē valsts funkcijas – turklāt dārgāk un bez caurspīdīgas uzskaites. Tajā pašā laikā tās konkurē ar valsts sektoru, maksājot augstākas algas, pēc tam sūdzoties par finansējuma trūkumu un pieprasot vēl vairāk dotāciju.
Cīnīties ar sekām – jā, tas ir vajadzīgi.
Taču, ja ignorē cēloņus, tas ir neperspektīvi. Jo cīņa ar sekām bez cēloņu novēršanas ir mūžīga cīņa.
Un te jāvaicā – vai, piemēram, “Martas” mērķim nevajadzētu būt nonākt līdz situācijai, kurā vardarbība ir izskausta un viņiem vairs nav darba?
Ja tā ir – tad finansējuma virziens ir jāpārskata.
Ja to nedara – tad jāpieņem, ka mērķis ir cits.