Mūsu cilvēktiesības Afganistānā nav pieprasītas
2021.gada 30. augustā Amerikas Savienotās Valstis oficiāli pabeidza karaspēka izvešanu no Afganistānas, tādējādi noslēdzot gandrīz 20 gadus ilgušo ASV un NATO militāro klātbūtni valstī, kas bija sākusies 2001. gadā. Taču faktiski valsts liktenis tika izšķirts jau divas nedēļas iepriekš - 2021. gada 15. augustā talibi bez būtiskas pretestības ieņēma Kabulu. Šis brīdis iezīmēja strauju varas maiņu un jauna politiskā režīma sākumu Afganistānā, kura sekas valsts iedzīvotāji sāk izjust arvien spēcīgāk, bet pārējā pasaule spēj vien noskatīties, uz ko ir spējīgs cilvēks 21. gadsimtā.
Talību izpratne par cilvēku kā vērtību
Afganistāna ir nepilnus piecus gadus pastāvējusi bez ārējo spēku uzraudzības, kas ļauj mums no šodienas skatu punkta novērtēt, kāds ir sausais atlikums. Valsts, kas 20 gadus bija salīdzinoši brīva un sekmēja cilvēku individuālo pašrealizāciju un kopējo sabiedrības attīstību, soli pa solim ir atgriezusies viduslaikos. Regulāri tiek izstrādāti un ieviesti normatīvie regulējumi, kas iet pretēji civilizētās pasaules uzskatiem par to, kas ir cilvēktiesības. Jaunā likumdošana nevis aizsargā cilvēka pamattiesības, bet tās mērķtiecīgi noārda un institucionalizē represijas.
2026.gada 7. janvārī talibi ieviesa “Kriminālprocesuālos noteikumus tiesām” (Criminal Code of Taliban Courts), kuros tiek:
• atzīta verdzība (15. pants),
• ieviesta kārtu jeb sociālā nevienlīdzība ar atšķirīgiem sodiem par vieniem un tiem pašiem pārkāpumiem (9. pants),
• pieļautas slepkavības un sodīšana par citādiem uzskatiem (18., 23. un 24. pants).
Pēc cilvēktiesību organizācijas Rawadari vērtējuma jaunais kodekss leģitimizē diskrimināciju, kas ir tiešā pretrunā starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Tas neuztver cilvēkus kā vienlīdzīgus likuma priekšā, bet iedala sabiedrību sociālās kategorijās - reliģiskajā elitē, vidusslānī, zemākajos slāņos - un par vieniem un tiem pašiem pārkāpumiem paredz atšķirīgus sodus. Rezultātā vienu cilvēku grupu tiesības tiek sistemātiski pazeminātas salīdzinājumā ar citu tiesībām, balstoties nevis rīcībā, bet statusā.
Īpaši satraucoši Rawadari ieskatā ir tas, ka kodeksā parādās verdzība kā juridiska realitāte. Tajā tiek lietots termins ghulam - “vergs” - kā tiesisks statuss, un atsevišķās normās tiek aprakstīti sodi, kas piemērojami gan “brīviem”, gan verdzībai pakļautiem cilvēkiem. Kodekss neparedz elementāras tiesiskās garantijas: tajā nav nostiprinātas tiesības uz neatkarīgu aizstāvību, nevainīguma prezumpciju vai tiesības klusēt. Šādas nepilnības rada vidi, kurā patvaļīgi aresti, vardarbība un represijas kļūst nevis par izņēmumu, bet par normu. Kā sekas - jaunais regulējums piešķir varas struktūrām plašas pilnvaras sodīt un pat nogalināt personas, kas tiek uzskatītas par “pretiniekiem” vai “nepareizu uzskatu paudējiem”, bez godīga tiesas procesa.
Kā atsevišķu sadaļu izcelšu vardarbību ģimenē un sieviešu tiesību ierobežošanu. Saskaņā ar šo kodeksu turpmāk vīriem tiek atļauts fiziski sodīt sievas un bērnus, ja šāda vardarbība nerada salauztus kaulus vai atvērtas brūces. Ja kauli nav lauzti un sieviete vai bērns neasiņo ar atvērtu brūci, jauno normu ietvaros tas ir akceptējams. Bet, ja tomēr kāds aizraujas un vardarbība noved pie nopietnākiem bojājumiem, sods mūsu izpratnē ir simbolisks - līdz 15 dienām cietumā, ar nosacījumu, ka šādas vardarbības faktu izdodas pierādīt tiesā, kas praksē ir gandrīz neiespējami, jo sievietēm ir ļoti ierobežota piekļuve tiesu procesiem. Ir notikusi legalizēta vardarbība pret sievietēm - jaunais kodekss ne tikai ierobežo vardarbības definīciju, bet arī neatstāj sievietēm praktiski nekādu iespēju aizbēgt no vardarbības, ierobežo piekļuvi izglītībai un sabiedriskajai dzīvei un padara sievietes atkarīgas no vīriešu “aizbildnības”, pat lai pamestu savas mājas bez vīrieša atļaujas.
Kopumā Rawadari secina, ka talibu krimināltiesību kodekss nav tiesiskuma instruments, bet gan mehānisms verdzības, sociālās nevienlīdzības un represiju institucionalizēšanai, kurā pamattiesību aizsardzība ir aizstāta ar ideoloģiski motivētu varas kontroli.
Kā atstāt Afganistānu pašiem afgāņiem
Kā tas ir globālajā politikā - viss nenotiek vienā dienā. Svarīgi akcentēt noskaņas, kas tika veidotas pasaulē laikā, kamēr ASV un NATO atradās Afganistānā. Lielākoties kreisās ievirzes politiķi gan ASV, gan Eiropā gadu gaitā pauda salīdzinoši vienotu un konsekventu kritiku par ASV militāro klātbūtni Afganistānā. Afganistānas misija viņu retorikā bieži tika raksturota kā tā sauktais “bezgalīgais karš” - bez skaidri definēta politiska mērķa un bez reālas uzvaras perspektīvas.
Vienlaikus politiķi regulāri norādīja uz augsto cilvēku un resursu cenu, ko šis karš prasījis. Tika pieminēti tūkstošiem bojāgājušo civiliedzīvotāju, kritušie karavīri un milzīgās finansiālās izmaksas nodokļu maksātājiem, uzsverot, ka šie līdzekļi, viņuprāt, būtu jānovirza sociālajām programmām pašu valstīs. Šo kritiku bieži papildināja plašāka imperiālisma noraidīšana - ASV klātbūtne Afganistānā tika dēvēta par militāru intervenci svešā valstī bez pietiekama leģitīma pamata, izmantojot tādus apzīmējumus kā “imperiālistiska politika” vai “režīmu uzspiešana ar spēku”.
Šajā Afganistānas misijas laikā tika postulēta pārliecība, ka demokrātiju, cilvēktiesības un funkcionējošas valsts institūcijas nav iespējams izveidot vai uzspiest ar militāru spēku, īpaši sabiedrībā ar būtiski atšķirīgu kultūras, sociālo un politisko struktūru. No šīs loģikas radās bieži deklarētais arguments, ka Afganistāna galu galā ir jāatstāj pašiem afgāņiem, nododot viņiem atbildību par savas valsts nākotni, pat ja tas nozīmē risku atgriezties viduslaiku tumšā autokrātismā, kādā tie atradās jau iepriekš. Šīs pozīcijas gadiem ilgi bija dominējošas kreisajā politiskajā retorikā. ASV izvešana 2021. gadā daudzos kreisajos politiskajos un mediju aprindās sākotnēji tika pasniegta kā ilgi gaidīta un morāli pareiza rīcība, kaut gan uzreiz iestājušās sekas — talibu atgriešanās pie varas — lika daļai šo pašu politiķu runāt par “nepareizi īstenotu”, bet ne “nepareizu” izstāšanos.
Šī notikumu ķēde izgaismo neērtu, bet būtisku secinājumu. Noteikta politiskā diskursa gadiem ilgā moralizēšana par “bezgalīgo karu”, “imperiālismu” un “morālo pareizību” nenozīmēja uzņemties atbildību par sekām. Lēmums pamest Afganistānu tika pasniegts kā ētisks žests, taču realitātē tas pavēra ceļu režīmam, kas institucionalizē verdzību, sociālo nevienlīdzību un sistemātiskas represijas. Tie, kuri visbalsīgāk pieprasīja aiziešanu, šodien nerunā par atbildību - ne par afgāņu sievietēm, ne par vajātajām minoritātēm, ne par tiem, kuri ticēja Rietumu solījumiem. Morālais triumfs izrādījās tukšs, bet cena- reāla un asiņaina. Afganistānas piemērs skaidri parāda, ka politiska bezatbildība, paslēpta aiz skaistiem lozungiem, var novest pie traģiskām sekām, par kurām beigās neatbild neviens, izņemot tos, kuri palika bez aizsardzības.
https://8am.media/eng/
https://rawadari.org/wp-
https://www.thesun.co.uk/news/