Epikūrs - Vēstule Menoikejam
Epikūrs sūta sveicienus Menoikejam!
122
Lai jaunībā neviens nevilcinās pievērsties filozofijai un vecumā — nepagurst ar to nodarboties, jo nevienam nav ne par agru, ne par vēlu rūpēties par savas dvēseles veselību. Tas, kurš saka, ka vēl nav pienācis laiks nodarboties ar filozofiju vai ka šis laiks jau ir pagājis, līdzinās tādam, kurš saka, ka vēl nav pienācis laiks laimei vai ka tas jau ir pagājis. Tāpēc ar filozofiju vajag nodarboties gan jaunam, gan vecam:
vienam — lai novecojot saglabātu jaunību tajos labumos, ko sagādā pateicība par pagātnē piedzīvoto;
bet otram — lai, būdams jauns, viņš vienlaicīgi būtu arī vecs, jo nejustu bailes no nākotnes.
Tāpēc rūpīgi jāpārdomā, kas nes laimi, jo tad, kad esam laimīgi, mums pieder viss, bet, kad neesam, mēs darām visu, lai tādi kļūtu.
123
Liec lietā un rūpīgi pārdomā tās pamācības, ko tev aizvien esmu devis, apzinoties, ka tās veido pamatus labai dzīvei. Pirmkārt, uzskati, ka dievs ir neiznīcīga un svētlaimīga būtne, saskaņā ar mūsos ierakstīto kopējo nojēgumu par dievu; un neattiecini uz viņu neko tādu, kas ir pretrunā ar viņa neiznīcību un svētlaimi, bet domās saisti ar dievu visu, kas viņa svētlaimi un neiznīcību spēj uzturēt spēkā.Dievi patiešām pastāv, jo zināšana par tiem ir uzskatāma; taču viņi nav tādi, kādus tos domā pūlis, jo pūlis nesaglabā neskartu to viedokli par dieviem, kāds tam ir. Bezdievis ir nevis tas, kurš noraida pūļa dievus, bet gan tas, kurš attiecina uz dieviem pūļa viedokļus.
124
Pūļa izteikumi par dieviem ir nevis pirmtverumi, bet gan maldīgi pieņēmumi. No tiem izriet, ka pēc ļaužu domām lielākās nelaimes, kas uzbrūk sliktiem cilvēkiem, nāk no dieviem, un tāpat arī lielākā palīdzība. Pastāvīgi savos tikumos dzīvodami, cilvēki atzīst sev līdzīgos, bet visu, kas tāds nav, uzskata par svešu.Pieradini sevi uzskatīt, ka nāve ar mums nekādi nav saistīta, jo viss labais un sliktais ir sajūtas, bet nāve ir sajūtu pazušana. Tāpēc pareiza izpratne par to, ka nāve ar mums nekādi nav saistīta, ļauj ar prieku pieņemt dzīves galīgumu, jo šī izpratne nevis piešķir dzīvei neizmantojamu laiku, bet gan atņem alkas pēc nemirstības.
125
Dzīvošanā nav nekā šausmīga tam cilvēkam, kurš patiesi sapratis, ka nav nekā šausmīga nedzīvošanā.Tāpēc nelga ir tas, kurš saka, ka baidās no nāves nevis tāpēc, ka atnākusi tā sagādās ciešanas, bet tāpēc, ka ciešanas sagādā tās gaidīšana.
Ir bezjēdzīgi ciest, gaidot to, ko atnākšana nerada par apgrūtinājumu.
Tāpēc pats šausminošākais jaunums — nāve — ar mums nekādi nav saistīts, jo:
kad mēs esam — nāves nav, bet kad nāve ir — mūs nav.
Tātad nāve nav saistīta ne ar dzīvajiem, ne mirušajiem, jo vieniem tās vēl nav, bet otru pašu vairs nav. Tomēr pūlis bēg no nāves te kā no lielākā ļaunuma, te kā no visa, kas pieder pie dzīves izbeigšanās.
126
Gudrais nebaidās no nedzīvošanas (jo dzīvošana ar to nesaskaras) un arī neuzskata, ka nedzīvošana ir kāds ļaunums. Tieši tāpat kā viņš izvēlas nevis pēc iespējas vairāk ēdiena, bet gan to, kas sagādā vislielāko baudu, tāpat arī viņš izbauda nevis visilgāko laiku, bet gan to, kas sagādā vislielāko baudu.
Tas, kurš iesaka jaunam cilvēkam labi dzīvot, bet vecam — labi aiziet no dzīves, ir vientiesis ne tikai tāpēc, ka dzīvot ir patīkami, bet arī tāpēc, ka labi dzīvot un labi nomirt ir vienas un tās pašas rūpes. Taču daudz sliktāks ir tas, kurš saka, ka labi ir vispār nepiedzimt:
“lai dzimušais, cik ātri vien spēj, iziet caur Aida vārtiem”.
127
Ja viņš to saka ar pārliecību, tad kāpēc pats neaiziet no dzīves? Tas taču viņam viegli izdarāms, ja vien ir stingri nolēmis.Bet, ja viņš to saka māžodamies, tad viņš runā kā niekkalbis par jautājumiem, par kuriem tā runāt neklājas. Jāņem vērā, ka vienas vēlmes ir dabiskas, citas — tukšas. No dabiskajām vienas ir nepieciešamas, citas — tikai dabiskas; bet no nepieciešamajām — vienas vajadzīgas laimei, citas ķermeņa labsajūtai, vēl citas pašai dzīvošanai.
128
Nemaldīga šī dalījuma saskatīšana ļauj atvedināt katru izvēli un izvairīšanos uz ķermeņa veselību un dvēseles nesatrauktību, kas arī ir svētlaimīgas dzīves mērķis.
Mēs visu darām tādēļ, lai neciestu sāpes un nedzīvotu bailēs.
Kad esam to sasnieguši, dvēseles vētra norimst, jo dzīvajai būtnei vairs nav jātiecas pēc kaut kā, it kā tai kaut kas trūktu.
128
Jo bauda mums ir nepieciešama tad, kad mēs ciešam sāpes baudas trūkuma dēļ, bet tad, kad mēs neciešam sāpes, bauda mums vairs nav nepieciešama. Tāpēc mēs atzīstam, ka bauda ir katras izvēles un izvairīšanās sākumpunkts, un pie tās mēs nonākam, ar pārdzīvojuma kā mērauklas palīdzību spriežot par visu, kas ir labs. Tieši tāpēc, ka bauda ir pats nozīmīgākais labums un ir no dabas ar mums saistīta, mēs neizvēlamies jebkuru baudu. Daudzas baudas mēs apējam, kad tās mums varētu sagādāt lielāku apgrūtinājumu, un uzskatām, ka daudzas sāpes ir labākas par baudām, kad pēc ilgu laiku ciestām sāpēm bauda, ko mēs sapelnām, ir lielāka. Tātad ikviena bauda, pēc dabas būdama mums piederīga, ir kaut kas labs, bet ne visas baudas ir vēlamas. Tieši tāpat arī visas sāpes ir sliktas, bet ne no visām sāpēm vienmēr jāizvairās.
130
Par to visu pienākas spriest, samērojot un apsverot derīgo un nederīgo. Reizēm mēs izturamies pret labo kā pret kaut ko sliktu, bet pret slikto — kā pret kaut ko labu. Pašpietiekamību mēs uzskatām par lielu labumu, taču nevis tāpēc, lai vienmēr iztiktu ar mazumiņu, bet gan tāpēc, lai tad, kad būtu lielā trūkumā, mums būtu gana ar mazumiņu. Dzīvojot patiesā pārliecībā, ka pārticību ar vislielāko baudu izgaršo tie, kas vismazāk jūt pēc tās vajadzību, un ka viss dabiskais ir viegli pieejams, bet viss liekais — grūti. Ja ir remdētas visas tās sāpes, ko rada trūkums, vienkārši ēdieni sagādā tikpat lielu baudu kā izsmalcināts ēdiens, un maize ar ūdeni sniedz vislielāko baudu, ja tos ceļ pie mutes cilvēks, kas izjutis to trūkumu. Tāpēc radināšanās pie vienkāršām lietām dod ne tikai veselību, bet arī ļauj mums labāk izbaudīt pārpilnību, kad tā laiku pa laikam mūs piemeklē, kā arī padara mūs bezbailīgus nejaušības priekšā.
131
Tātad, kad mēs sakām, ka bauda ir augstākais mērķis, mēs nerunājam ne par izvirtušu cilvēku baudām, ne arī par tām, ko sniedz izpriecas, kā uzskata tie, kam trūkst zināšanu, kas mums nepiekrit vai arī nepareizi mūs uztver. Tas nozīmē neciest ķermenī sāpes un nebūt dvēselē satrauktam. Ne jau dzīrošana un nebeidzami svētki, izpriecas ar zēniem un sievietēm vai zivju un pārējo ēdienu baudīšana, ko sniedz bagātīgi klāts galds, padara dzīvi baudpilnu, bet gan neapreibināts prāts, kas meklē un atrod katras izvēles un katras izvairīšanās cēloņus un aiztriec prom viedokļus, kuru dēļ dvēseli sagrābj pats lielākais satraukums.
132
Tā visa pamats un vislielākais labums ir apdomība. Tādēļ arī apdomība ir godājamāka par filozofiju, jo no tās ir radušies visi pārējie tikumi, un tā māca, ka nav iespējams dzīvot ar baudu, nedzīvojot apdomīgi, labi un taisnīgi, ne arī dzīvot apdomīgi, labi un taisnīgi, nedzīvojot ar baudu.
Visi tikumi ir dabiski saistīti ar baudpilnu dzīvi, un baudpilna dzīve nav no tiem nošķirama.
133
Kas gan, tavuprāt, ir pārāks par tādu cilvēku:
– kura uzskati par dieviem ir svētbijīgi,
– kuram nekad nav bail no nāves,
– kurš ir izdarījis, pieredzē balstītu, spriedumu par dabas augstāko mērķi,
– kurš saprot, ka labumu galējā robeža ir viegli sasniedzama un apgūstama,
– bet ļaunumu galējā robeža pastāv īsu laiku vai arī satur nelielas ciešanas?
…un kurš smejas par to, ko daži cilvēki pasniedz kā visa esošā valdnieci, saskatīdams, ka:
– dažas lietas notiek neizbēgamības dēļ,
– citas — nejaušības dēļ,
– vēl citas — mūsu pašu dēļ.
Jo viņš redz, ka:
– neizbēgamība nepakļaujas ticēšanai,
– nejaušība ir nepastāvīga,
– bet pār to, ko darām mēs paši, nekam nav varas, un no tā dabiski izriet gan nosodāmais, gan tam pretējais.
134
Tad jau labāk būtu sekot mītam par dieviem, nekā vergot dabas pētnieku piesauktajam liktenim, jo mitā pavīd cerība pielabināt dievus, tos godinot, bet nejaušībai piemīt nepielādējama neizbēgamība.
Neuzskatīdams, ka nejaušība ir dievišķa, kā daudzi domā (jo dievs neko nedara juceklīgi),
un neuzskatīdams arī, ka tā ir nenoteikts cēlonis (nav ticami, ka tā spētu piešķirt cilvēkam labo vai ļauno, kas ved uz svētlaimīgu dzīvi, un tomēr dot sākotnējo grūdienu arī lieliem labumiem vai ļaunumiem),
135
…bet uzskatīdams, ka labāk ir piedzīvot neveiksmi, spriežot saprātīgi, nekā piedzīvot veiksmi, spriežot neprātīgi (jo ir labāk, ja gudri pieņemtam lēmumam nejaušība darbībā neļauj piepildīties, nekā dumji pieņemtam — ļauj), apdomā šos padomus un visu, kas tiem radniecīgs — gan dienu, gan nakti, pats pie sevis un arī kopā ar sev līdzīgajiem — un tu nekad — ne nomodā, ne miegā — nebūsi satraukts, bet dzīvosi kā dievs starp cilvēkiem.
Ar nemirstīgiem labumiem dzīvojošs cilvēks patiesi nelīdzinās mirstīgai būtnei.