Marks, kapitalisms un MI

Pasaules dienaskārtībā ir divas lietas — cīņa ar kapitālismu (kreiso politiskā nostāja) un MI ieviešana visos dzīves procesos (kas gan vairāk ir saistīta ar ekonomisko ikdienu).

Kapitālisms kopš tā definēšanas brīža tika pasludināts par neatbilstošu cilvēka būtībai. Pēc Kārļa Marksa domām kapitālisms ir ekonomiska sistēma, kurā ražošanas līdzekļi pieder privātīpašniekiem, bet strādnieki, kuriem tie nepieder, ir spiesti pārdot savu darbaspēku, radot pievienoto vērtību, ko kapitālists piesavinās kā peļņu (ekspluatāciju), kas padara cilvēkus nelaimīgus.

Mūsdienās ir jāpapildina kapitālisma definīcija un jāsaprot, kas sekos pēc klasiskā kapitālisma definīcijas, kuru piedzīvojam šodien — jeb neoliberālā kapitālisma.

Marksa definētais kapitālisms vairs nepastāv.

Vēsturiskais konteksts, kurā tapa Marksa formulējums, ir krasi atšķirīgs no mūsdienām — sabiedrība bija iedalīta konkrētās grupās: lielmuižnieki, fabriku īpašnieki un valsts. Cilvēks bija bez tiesībām un individuālās izpausmes iespējām — viņš tika sadzīts grupās vai baros, lai strādātu. Labumu guva šaurs cilvēku loks. Mūsdienās ir notikušas izmaiņas, kurām ir tieša ietekme uz šo formulējumu. Šobrīd pastāv brīvības (pašrealizācija un nodarbes izvēle), kas ļauj jebkuram kapitālisma sistēmas ietvaros izvēlēties nodarbi, nodrošinot sev iztiku. Kapitālisma sistēma nodrošina izglītības sistēmu, radot vismaz šķietamu vienlīdzības efektu, kas iekļauj visus pirmatnējā darba tirgū, jo visi ir iemācīti lasīt, rakstīt, skaitīt un vismaz virspusēji ir informēti par pasaulē notiekošo.

Nav vairs neviena, kas tev pateiks, kas tieši jādara; neviens neierobežo tavas iespējas mācīties sev interesējošus amatus un apgūt jaunas prasmes — cilvēks ir nodots pats sev. Cilvēks, būdams kapitālistiskajā pasaulē (jeb sistēmā), ir spējīgs un tiesīgs būt neatkarīgs lēmumu pieņemšanā un izvēļu izdarīšanā, kas nostāda viņu pozīcijā, kur viņš sava darba labumus, kurus iegūst uz kapitālisma rēķina, atstāj sev (atskaitot nodokļus).

Taisnība, ka lielākajai daļai cilvēku ikdienas rutīnas darbs līdzinās fabrikantu dzīves režīmam — no rīta uz darbu, darbs, vakarā mājās par konkrētu samaksu. Samaksa pēc būtības nodrošina pamatvajadzības. Tomēr pastāv mūsdienu “bet” — ir iespēja mācīties jaunu arodu, ir iespēja iet strādāt citur, ir iespēja kļūt par gandrīz jebko, ko vēlies. Šobrīd individuālā griba un prasmes dominē pār sistēmas (kapitālisma) spēju uzspiest kopējā labuma mērķus. Kasieris veikalā var pārtapt par flīzētāju jeb individuālu amatnieku (kā izrādās, ar rokām darot šobrīd var nopelnīt daudz vairāk nekā, sēžot zemā amatā ofisā) — un nebūt ekspluatatoru peļņas gūšanas vergs.

Kapitālisma definīcijas papildināšanai ir svarīgi neaizmirst definēt tādu lielumu — ko mēs uzskatām par gana labu vai samērīgu darbu un cik ir gana liela vai pietiekama samaksa. Ja Marks rakstīja par cilvēkiem, kuri bieži strādāja par vēdera tiesu un, ja saslima vai citu iemeslu dēļ neieradās darbā, tad fiziski viņiem nebija ko ēst. Pie mūsdienu kapitālisma definīcijas ir jāpapildina arī tas, ka mūsu laikā nevienam neļaus nomirt uz ielas — kas tolaik bija ikdiena. Mums ir slimnīcas, kur cilvēku pieņems, mums ir sociālie dienesti, kas iedos pārtikas paku un pirmās nepieciešamības lietas, mums ir pabalsti naudas izteiksmē, kas ļauj cilvēkam eksistēt. Vārds eksistēt nav izvēlēts nejauši — kā pretstats pārtikušai un pašrealizējošai dzīvei. Šis pretstats ir tieši tas, par ko rakstīja Marks — tajā laikā cilvēks nevarēja pat eksistēt, par pārtikušu dzīvi nerunājot. Tas nevarēja sevi realizēt — lai ko katrs no mums ar to saprastu.

Ja drīkst vispārināt, cilvēka liktenis bija lemts jau tajā brīdī, kad tas piedzima, atbilstoši sociālajam slānim, un to mainīt nevarēja. Tajā laikā neeksistēja teiciens “katrs ir savas laimes kalējs”. Kad cilvēki mūsdienās paliek bez darba, ir institūcijas, kas palīdz atrast jaunu darbu vai piedāvā bez maksas apmācības jauna aroda apguvei. Šobrīd sociums, galvenokārt pateicoties kapitālisma sistēmai (nodokļu iegūšanai no visa iespējamā un to pārdalei par labu mazāk turīgajiem), uztur sistēmu, kas parūpējas par indivīda pamata līmeni. Ja cilvēks grib būt pārticis (jādefinē, ko tas nozīmē) un pašrealizēties (individuālās vēlmes un tieksmes ir realizējamas), viss ir viņa paša rokās. Par miljonāru var kļūt jebkurš — kā redzams sociālajos tīklos, reizēm pietiek izģērbties kameras priekšā.

Arī cilvēkiem, kas pārstāv kreiso ideoloģiju, nekas netraucē veidot uzņēmumus pēc principiem, kurus viņi sludina — ražotne (lielveikals, zemnieku saimniecība) pieder proporcionāli visiem iesaistītajiem, un peļņa (jeb darba augļi) tiek sadalīta proporcionāli. Kapitālisms neliedz veidot jebkādas īpašnieku pārvaldības formas, bet, ja jums, neskatoties uz visu, būtu jāīsteno sekmīgs šāds piemērs — vai jūs to spētu?

Lielu satraukumu ir izraisījusi mākslīgā intelekta ienākšana plašā patēriņā, kas veicina automatizāciju un perspektīvu, kas attiecināma uz rūpniecisko ražošanu — robotizāciju. Jau tagad redzam, ka ir profesijas, kas tiek aizvietotas — Amazon noliktavas apkalpo nelieli roboti, bet tepat pašmājās Rimi veikalu tīklā darbojas automatizētas iekārtas. Tas, ko mēs uzreiz neredzam, — mākslīgais intelekts aizvieto cilvēku daudzās profesijās, kas saistītas ar radošumu un izdomu. MI, ņemot vērā iepriekš daudzos gados sastrādāto, spēj to “ielikt” sev “smadzenēs”, pārvērtēt un izdot kvalitatīvu, līdz šim neredzētu gala produktu. Arī programmēšanā — to, ko iepriekš veidoja cilvēku grupa, spēj aizvietot viens projektu vadītājs, korekti definējot MI darba uzdevumus. Nozares līderi — tostarp HP un IBM — ir publiski norādījuši uz MI kā faktoru, kas ļauj samazināt vai pārstrukturēt darbinieku skaitu (1).

Mūsdienās pastāv vairākas kapitālisma definīcijas — neoliberālais kapitālisms, tehnokapitālisms, korporatīvais kapitālisms un citi. Vispārinot, mūsdienu kapitālismu var definēt kā tirgus ekonomiku ar privātīpašumu, kur peļņa tiek radīta ne tikai no darba, bet arī no datiem, tehnoloģijām un automatizācijas, savukārt valsts uztur sociālo minimumu, lai sistēma nesabruktu. Būtībā viss ir līdzīgi kā pie Marksa, tikai ar modernizētu pieeju — diemžēl bez akcenta uz izmaiņām, kas dod iespēju indivīdam realizēt sevi.

Kas nāks pēc kapitālisma?

Kapitālisma vienīgā ideja ir gūt peļņu. Mākslīgais intelekts pēc būtības realizē Marksa aprakstītās nevienlīdzības statusa noņemšanu — tas padara cilvēku darbu, īpaši to, kuri strādā par minimumu, radot labklājību citam, par nevajadzīgu. Mākslīgais intelekts palīdzēs šajā procesā, samazinot izdevumus uz dzīvo darbaspēku un maksimizējot ražošanas procesu. Kā paredzama blakusparādība šim procesam — daudzi cilvēki paliks bez darba, kas kapitālismu, šķiet, maz uztrauc. Taču tas, kas uztrauc kapitālismu, ir tas, ka cilvēki paliks bez naudas, proti, bez spējas pirkt.

Ja aplūkojam pasauli, jau tagad varam secināt, ka vairums cilvēku kapitālisma acīs ir nevērtīgi, jo ir nabagi. Šie cilvēki gan nedzīvo “mērka” tirgos — mēs viņus neredzam un pasauli asociējam ar to, kas ir mums apkārt. Tāpēc esošā reālā pelnošā darbaspēka samazinājums notiks tieši attīstītajās valstīs, samazinot potenciālo tirgus aktivitāti. Šis samazinājums ir plānots praktiski visās nozarēs — neatkarīgi no tā, vai runa ir par lidošanu ar lidmašīnu vai pārdevēja darbu bulciņu veikalā — šie arodi tiks automatizēti un aizvietoti.

Nonākam pie loģikas kļūdas — lai palielinātu efektivitāti un kāpinātu peļņu, MI un robotika aizvieto cilvēku, kā rezultātā cilvēki paliek bez darba. Produktus tagad ražo ātrāk un vairāk, bet pretī samazinās pircēju skaits. Kāda jēga ražot vairāk, ja nav, kas pērk? Var izteikt pieņēmumu, ka tiks ražots mazāk, bet kvalitatīvāk, mērķējot uz īpaši bagāto pircēju segmentu. Taču tas jau notiek tagad — roku somiņa par 10 000 vai rudens mētelis par 12 000 ir domāti tieši kapitālistu (pēc Marksa — ekspluatatoru) patēriņam.

Ja atceramies slaveno WEF (2) gara darbu “Jums nekas nepiederēs, bet jūs būsiet laimīgi”, tad jaunajā skaistajā pasaulē jums nekas nepiederēs, bet viss nepieciešamais — tosteris vai auto — tiks aizņemts; to jums drons atlīdzinās līdz durvīm (mājas gan jums arī nepiederēs, līdz ar to būtu nepieciešams precizējums, pie kurām durvīm). Šis modelis it kā daļēji atrisina dilemmu par efektīvu ražošanu, tomēr rodas nākamās divas loģikas kļūdas. Pirmkārt, šī jaukā aprakstītā pasaule ļoti izskatās pēc komunisma, bet kapitālisms nesponsorēs komunismu — kādam būs jāapmaksā ražošana un jānodrošina peļņa. Otrkārt, komunisms līdz šim ir pierādījis, ka nav spējīgs ražot pats sev — ne procesa, ne kvalitātes ziņā.

Tātad nonākam pie jauna, moderna komunisma, kuram mums jārod nosaukums — kad cilvēks var nestrādāt vai, pareizāk sakot, netiek nodarbināts nevajadzības dēļ, viņa vietā strādā mašīnas pilnā ciklā, un veidojas iepriekš neredzēta un no ekonomikas viedokļa grūti izskaidrojama mijiedarbība. No vienas puses, cilvēka vajadzības nemazinās — pat var izdarīt pieņēmumu, ka tās palielinās, jo tagad viss ir pieejams par brīvu un nav nepieciešams strādāt. Taču kas attaisnos nemitīgo resursu patēriņu, lai ražotu šīs preces, vienlaikus uzturot sistēmu, kas apgādā un aprūpē cilvēku? Šāda utopija ir maz ticama, jo nav loģiska.

Bet kas tad sekos kapitālismam?

Neskatoties uz savu šķietamo izglītotību un garīgo/morālo pārākumu (ko cilvēki bieži piešķir sev paši), šobrīd pasaulē notiek karš par resursiem. Tas ir vitāli nopietni un paredz, ka mums vai nu jāizgudro kaut kas radikāli jauns, vai arī jāsagatavojas situācijai, kurā viss ir beidzies. Mums ir atjaunojama elektrība, bet, lai to patērētu, ir vajadzīgas komponentes, kas nav atjaunojamas. Pieaugot cilvēku skaitam, resursi izzūd arvien ātrāk, un MI šo procesu tikai paātrina, efektivizējot ražošanas apli.

Nevaram uzskatīt, ka cilvēki kļūs garīgi un intelektuāli pārāki — kaut arī visi ir izglītoti un spēj uztvert zināšanas, vairuma izvēle ir ķermeniskais hedonisms, kas paredz lielu ārējo resursu patēriņu. “Es esmu tas, ko es pērku” ir sabiedrības vadmotīvs. Pat Ķīnas komunismam ir nepieciešams patērētājs Rietumos — citādi plastmasas sīkumi pašiem nav vajadzīgi, un tie, kas strādā par dažiem dolāriem dienā, tos nevar nopirkt. Diemžēl kaut kur nākotnē cilvēce, būdama parazīts, aprīs pasauli un pati sevi. Iespējams, ka starp šo brīdi kapitālismā un aprīšanas brīdi būs vēl kaut kas — un tam “kaut kam” noteikti tiks dots nosaukums. Ne jau mēs to izdomāsim, bet kāds nākotnē.

Mēs varam izbaudīt MI augļus — pārveidojot bildītes un veidojot futūristiskus video. Jo tagad mūsu rokās ir rīks — gudrāks par jebko, kas jebkad ir bijis, gudrāks par mums pašiem. Un mēs varam to nopirkt — ekonomisko par 20 eiro vai dārgo par 200 eiro. Gaidīsim to, kas nāks pēc kapitālisma, uzjautrinoties.

1. https://www.businessinsider.com/list-companies-replacing-human-employees-with-ai-layoffs-workforce-reductions?utm_source=chatgpt.com
2. https://www.businessinsider.com/list-companies-replacing-human-employees-with-ai-layoffs-workforce-reductions?utm_source=chatgpt.com

Atceļot Ziemassvētkus

Eiropā vajag daudz un dažādus imigrantus — lai ir, kas strādā (un vēl arī par tiem, kas skaļi atbalsta ideju, ka mums vajag imigrantus). Imigranti nāk no valstīm, kur nav labi — dažādu iemeslu dēļ. Galvenokārt, protams, tā iemesla dēļ, ka “baltie vīrieši” visu sabendēja. Nekādā gadījumā ne pašu dēļ — jo tādas taču paražas un darba kultūra.

Paradokss: atbraucot imigrantiem uz baltā vīrieša uzbūvēto (pārnestā nozīmē, protams — būvēja kāds cits, apspiests un vajāts), viņi uzreiz sāk ieviest kārtību, kāda bija pie viņiem mājās — ar savām paražām un darba tikumiem. Darba tikums saskan ar imigrantu “welkomistu” aizstāvjiem — tiem nav jāstrādā, bet vietējiem ir jāapmaksā viss un vēl jājūtas pateicīgiem, ka imigranti to vispār ir gatavi pieņemt.

Ar paražām — lēnām, bet nepārprotami — tiek ieviesti viņu uzskati par pasauli un tikumiem, jo… lai viņi šeit justos iekļauti un aicināti. Nevis tāpēc, ka viņiem būtu priekšroka pār vietējām tradīcijām.

Pat vairāk — viņu tradīcijas ir pilnas ar diskrimināciju pēc dzimuma, vecuma, reliģiskās piederības un seksuālās orientācijas. Bet imigrantu “welkomisti” uzstāj, ka tas ir jāpieņem, jo tas esot vienlīdzīgi. Vienlīdzīgi — nevis tā, ka katrs dara, kā grib, bet gan tā, ka visi dara tā, kā patīk tikko ieradušajam viesim no valsts, kur nav labi dzīvot. Visas paražu kroplās izpausmes, kas ierobežo daudzus, tiek ignorētas.

Tāpēc sāksim ar Ziemassvētku “cancelēšanu”: egli likt nedrīkst, jaundzimušajam Jēzum seju rādīt nedrīkst, vainagus uz durvīm neliks, Santu aizliegs. Tā ir imigrantu “welkomistu” taisnības un vienlīdzības izpratne. Un visa Eiropa (bet perspektīvā — pasaule) esot pelnījusi sodu par baltā vīrieša nodarījumiem kaut kad un kaut kur.

Pēc Ziemassvētku atcelšanas ģērbsim dāmas burkās, aizliegsim mūzikas instrumentus, aizliegsim jebkādas svētbildes, aizliegsim seksuālās minoritātes. Pārvērtīsim šo zemi par imigrantu izcelsmes zemi — lai viņi šeit justos kā mājās.

Nav saprotams — priekš kam tad viņi ir ieradušies šeit, ja grib dzīvot kā mājās? Vēl jo vairāk nav skaidrs, kāpēc imigrantu “welkomisti” nepalīdz viņiem veidot mājas, kā gribas, bez “balto vīriešu diktāta” turpat uz vietas, bet velk viņus uz baltā vīrieša izveidoto un joprojām (paldies Dievam) vēl pārvaldīto pasaulīti.

Epikūrs - Vēstule Menoikejam

Epikūrs sūta sveicienus Menoikejam!

122

Lai jaunībā neviens nevilcinās pievērsties filozofijai un vecumā — nepagurst ar to nodarboties, jo nevienam nav ne par agru, ne par vēlu rūpēties par savas dvēseles veselību. Tas, kurš saka, ka vēl nav pienācis laiks nodarboties ar filozofiju vai ka šis laiks jau ir pagājis, līdzinās tādam, kurš saka, ka vēl nav pienācis laiks laimei vai ka tas jau ir pagājis. Tāpēc ar filozofiju vajag nodarboties gan jaunam, gan vecam:

vienam — lai novecojot saglabātu jaunību tajos labumos, ko sagādā pateicība par pagātnē piedzīvoto;

bet otram — lai, būdams jauns, viņš vienlaicīgi būtu arī vecs, jo nejustu bailes no nākotnes.

Tāpēc rūpīgi jāpārdomā, kas nes laimi, jo tad, kad esam laimīgi, mums pieder viss, bet, kad neesam, mēs darām visu, lai tādi kļūtu.

123

Liec lietā un rūpīgi pārdomā tās pamācības, ko tev aizvien esmu devis, apzinoties, ka tās veido pamatus labai dzīvei. Pirmkārt, uzskati, ka dievs ir neiznīcīga un svētlaimīga būtne, saskaņā ar mūsos ierakstīto kopējo nojēgumu par dievu; un neattiecini uz viņu neko tādu, kas ir pretrunā ar viņa neiznīcību un svētlaimi, bet domās saisti ar dievu visu, kas viņa svētlaimi un neiznīcību spēj uzturēt spēkā.Dievi patiešām pastāv, jo zināšana par tiem ir uzskatāma; taču viņi nav tādi, kādus tos domā pūlis, jo pūlis nesaglabā neskartu to viedokli par dieviem, kāds tam ir. Bezdievis ir nevis tas, kurš noraida pūļa dievus, bet gan tas, kurš attiecina uz dieviem pūļa viedokļus.

124

Pūļa izteikumi par dieviem ir nevis pirmtverumi, bet gan maldīgi pieņēmumi. No tiem izriet, ka pēc ļaužu domām lielākās nelaimes, kas uzbrūk sliktiem cilvēkiem, nāk no dieviem, un tāpat arī lielākā palīdzība. Pastāvīgi savos tikumos dzīvodami, cilvēki atzīst sev līdzīgos, bet visu, kas tāds nav, uzskata par svešu.Pieradini sevi uzskatīt, ka nāve ar mums nekādi nav saistīta, jo viss labais un sliktais ir sajūtas, bet nāve ir sajūtu pazušana. Tāpēc pareiza izpratne par to, ka nāve ar mums nekādi nav saistīta, ļauj ar prieku pieņemt dzīves galīgumu, jo šī izpratne nevis piešķir dzīvei neizmantojamu laiku, bet gan atņem alkas pēc nemirstības.

125

Dzīvošanā nav nekā šausmīga tam cilvēkam, kurš patiesi sapratis, ka nav nekā šausmīga nedzīvošanā.Tāpēc nelga ir tas, kurš saka, ka baidās no nāves nevis tāpēc, ka atnākusi tā sagādās ciešanas, bet tāpēc, ka ciešanas sagādā tās gaidīšana.

Ir bezjēdzīgi ciest, gaidot to, ko atnākšana nerada par apgrūtinājumu.

Tāpēc pats šausminošākais jaunums — nāve — ar mums nekādi nav saistīts, jo:

kad mēs esam — nāves nav, bet kad nāve ir — mūs nav.

Tātad nāve nav saistīta ne ar dzīvajiem, ne mirušajiem, jo vieniem tās vēl nav, bet otru pašu vairs nav. Tomēr pūlis bēg no nāves te kā no lielākā ļaunuma, te kā no visa, kas pieder pie dzīves izbeigšanās.

126

Gudrais nebaidās no nedzīvošanas (jo dzīvošana ar to nesaskaras) un arī neuzskata, ka nedzīvošana ir kāds ļaunums. Tieši tāpat kā viņš izvēlas nevis pēc iespējas vairāk ēdiena, bet gan to, kas sagādā vislielāko baudu, tāpat arī viņš izbauda nevis visilgāko laiku, bet gan to, kas sagādā vislielāko baudu.

Tas, kurš iesaka jaunam cilvēkam labi dzīvot, bet vecam — labi aiziet no dzīves, ir vientiesis ne tikai tāpēc, ka dzīvot ir patīkami, bet arī tāpēc, ka labi dzīvot un labi nomirt ir vienas un tās pašas rūpes. Taču daudz sliktāks ir tas, kurš saka, ka labi ir vispār nepiedzimt:

“lai dzimušais, cik ātri vien spēj, iziet caur Aida vārtiem”.

127

Ja viņš to saka ar pārliecību, tad kāpēc pats neaiziet no dzīves? Tas taču viņam viegli izdarāms, ja vien ir stingri nolēmis.Bet, ja viņš to saka māžodamies, tad viņš runā kā niekkalbis par jautājumiem, par kuriem tā runāt neklājas. Jāņem vērā, ka vienas vēlmes ir dabiskas, citas — tukšas. No dabiskajām vienas ir nepieciešamas, citas — tikai dabiskas; bet no nepieciešamajām — vienas vajadzīgas laimei, citas ķermeņa labsajūtai, vēl citas pašai dzīvošanai.

128

Nemaldīga šī dalījuma saskatīšana ļauj atvedināt katru izvēli un izvairīšanos uz ķermeņa veselību un dvēseles nesatrauktību, kas arī ir svētlaimīgas dzīves mērķis.

Mēs visu darām tādēļ, lai neciestu sāpes un nedzīvotu bailēs.

Kad esam to sasnieguši, dvēseles vētra norimst, jo dzīvajai būtnei vairs nav jātiecas pēc kaut kā, it kā tai kaut kas trūktu.

128

Jo bauda mums ir nepieciešama tad, kad mēs ciešam sāpes baudas trūkuma dēļ, bet tad, kad mēs neciešam sāpes, bauda mums vairs nav nepieciešama. Tāpēc mēs atzīstam, ka bauda ir katras izvēles un izvairīšanās sākumpunkts, un pie tās mēs nonākam, ar pārdzīvojuma kā mērauklas palīdzību spriežot par visu, kas ir labs. Tieši tāpēc, ka bauda ir pats nozīmīgākais labums un ir no dabas ar mums saistīta, mēs neizvēlamies jebkuru baudu. Daudzas baudas mēs apējam, kad tās mums varētu sagādāt lielāku apgrūtinājumu, un uzskatām, ka daudzas sāpes ir labākas par baudām, kad pēc ilgu laiku ciestām sāpēm bauda, ko mēs sapelnām, ir lielāka. Tātad ikviena bauda, pēc dabas būdama mums piederīga, ir kaut kas labs, bet ne visas baudas ir vēlamas. Tieši tāpat arī visas sāpes ir sliktas, bet ne no visām sāpēm vienmēr jāizvairās.

130

Par to visu pienākas spriest, samērojot un apsverot derīgo un nederīgo. Reizēm mēs izturamies pret labo kā pret kaut ko sliktu, bet pret slikto — kā pret kaut ko labu. Pašpietiekamību mēs uzskatām par lielu labumu, taču nevis tāpēc, lai vienmēr iztiktu ar mazumiņu, bet gan tāpēc, lai tad, kad būtu lielā trūkumā, mums būtu gana ar mazumiņu. Dzīvojot patiesā pārliecībā, ka pārticību ar vislielāko baudu izgaršo tie, kas vismazāk jūt pēc tās vajadzību, un ka viss dabiskais ir viegli pieejams, bet viss liekais — grūti. Ja ir remdētas visas tās sāpes, ko rada trūkums, vienkārši ēdieni sagādā tikpat lielu baudu kā izsmalcināts ēdiens, un maize ar ūdeni sniedz vislielāko baudu, ja tos ceļ pie mutes cilvēks, kas izjutis to trūkumu. Tāpēc radināšanās pie vienkāršām lietām dod ne tikai veselību, bet arī ļauj mums labāk izbaudīt pārpilnību, kad tā laiku pa laikam mūs piemeklē, kā arī padara mūs bezbailīgus nejaušības priekšā.

131

Tātad, kad mēs sakām, ka bauda ir augstākais mērķis, mēs nerunājam ne par izvirtušu cilvēku baudām, ne arī par tām, ko sniedz izpriecas, kā uzskata tie, kam trūkst zināšanu, kas mums nepiekrit vai arī nepareizi mūs uztver. Tas nozīmē neciest ķermenī sāpes un nebūt dvēselē satrauktam. Ne jau dzīrošana un nebeidzami svētki, izpriecas ar zēniem un sievietēm vai zivju un pārējo ēdienu baudīšana, ko sniedz bagātīgi klāts galds, padara dzīvi baudpilnu, bet gan neapreibināts prāts, kas meklē un atrod katras izvēles un katras izvairīšanās cēloņus un aiztriec prom viedokļus, kuru dēļ dvēseli sagrābj pats lielākais satraukums.

132

Tā visa pamats un vislielākais labums ir apdomība. Tādēļ arī apdomība ir godājamāka par filozofiju, jo no tās ir radušies visi pārējie tikumi, un tā māca, ka nav iespējams dzīvot ar baudu, nedzīvojot apdomīgi, labi un taisnīgi, ne arī dzīvot apdomīgi, labi un taisnīgi, nedzīvojot ar baudu.

Visi tikumi ir dabiski saistīti ar baudpilnu dzīvi, un baudpilna dzīve nav no tiem nošķirama.

133

Kas gan, tavuprāt, ir pārāks par tādu cilvēku:

– kura uzskati par dieviem ir svētbijīgi,

– kuram nekad nav bail no nāves,

– kurš ir izdarījis, pieredzē balstītu, spriedumu par dabas augstāko mērķi,

– kurš saprot, ka labumu galējā robeža ir viegli sasniedzama un apgūstama,

– bet ļaunumu galējā robeža pastāv īsu laiku vai arī satur nelielas ciešanas?

…un kurš smejas par to, ko daži cilvēki pasniedz kā visa esošā valdnieci, saskatīdams, ka:

– dažas lietas notiek neizbēgamības dēļ,

– citas — nejaušības dēļ,

– vēl citas — mūsu pašu dēļ.

Jo viņš redz, ka:

– neizbēgamība nepakļaujas ticēšanai,

– nejaušība ir nepastāvīga,

– bet pār to, ko darām mēs paši, nekam nav varas, un no tā dabiski izriet gan nosodāmais, gan tam pretējais.

134

Tad jau labāk būtu sekot mītam par dieviem, nekā vergot dabas pētnieku piesauktajam liktenim, jo mitā pavīd cerība pielabināt dievus, tos godinot, bet nejaušībai piemīt nepielādējama neizbēgamība.

Neuzskatīdams, ka nejaušība ir dievišķa, kā daudzi domā (jo dievs neko nedara juceklīgi),

un neuzskatīdams arī, ka tā ir nenoteikts cēlonis (nav ticami, ka tā spētu piešķirt cilvēkam labo vai ļauno, kas ved uz svētlaimīgu dzīvi, un tomēr dot sākotnējo grūdienu arī lieliem labumiem vai ļaunumiem),

135

…bet uzskatīdams, ka labāk ir piedzīvot neveiksmi, spriežot saprātīgi, nekā piedzīvot veiksmi, spriežot neprātīgi (jo ir labāk, ja gudri pieņemtam lēmumam nejaušība darbībā neļauj piepildīties, nekā dumji pieņemtam — ļauj), apdomā šos padomus un visu, kas tiem radniecīgs — gan dienu, gan nakti, pats pie sevis un arī kopā ar sev līdzīgajiem — un tu nekad — ne nomodā, ne miegā — nebūsi satraukts, bet dzīvosi kā dievs starp cilvēkiem.

Ar nemirstīgiem labumiem dzīvojošs cilvēks patiesi nelīdzinās mirstīgai būtnei.

Kādu Latviju mēs patiesībā aizsargājam?

Sanāk laukumā cilvēki un saka, ka aizsargās Māti Latviju. Taču jautājums ir – kāda ir tā “Māte Latvija”, ko viņi grasās aizsargāt?

Šajā “viņu Latvijā” nacionalitāte vairs nav svarīga – to aizstās ar imigrantiem, veicinot multikulturālismu. Valsts simboli tiks “saplēsti un sašūti pa jaunam”, radot jaunu mākslas formu, kas balstīsies visa vecā zaimošanā. Tradīcijas arī nav būtiskas – tās tiks aizstātas ar globalizāciju. Dziesmu svētkus papildinās kvīru kori un nebinārie tautas tērpi. Lauksaimnieki, mežsaimnieki un zvejnieki tiks izspiesti, jo tie “kaitē dabai” – zaļais kurss taču ir prioritāte. Bērniem sportot nebūs prioritāte – tas vairojot “muskulāro vidi”, toties dzimuma maiņas procesam pretestības nebūs. Šādā Latvijā robežas nav vajadzīgas – federalizācija paredz, ka brīvprātīgi tiks atdotas tiesības, un visu noteiks Brisele. Paliks Rīga, dažas lielākas pilsētas un Latvija kā nacionālais dabas rezervāts, kur pa kaktiem dzīvos “aborigēni”.

Līdzīgā veidā notiek arī cīņa pret vardarbību – vai drīzāk, cīņa ar tās sekām. Latvijā šobrīd redzamas divas pieejas: viena – protestos izkliegt savu nostāju, paužot skaļas frāzes un morālu pārākumu; otra – daudz klusāka, bet reālāka – mēģināt risināt problēmas sistēmiski. Taču realitātē protestētāji, tostarp organizācijas kā “Marta”, cīnās ar sekām, nevis cēloņiem. Tā vietā, lai stiprinātu institūcijas, kas spētu novērst vardarbību, tiek akcentēta moralizēšana un kampaņveidīga līdzdalība.

Lai efektīvi cīnītos ar vardarbību, vajadzīgas pavisam citas lietas – piemēram, nauda policijai. Šobrīd policijā trūkst apmēram puse nepieciešamā personāla, lai kvalitatīvi izmeklētu, uzraudzītu un reaģētu uz vardarbību. Un nē – naudas pieplūdums policijai pēdējos gados nav novērots, lai gan “SK” tēma ir bijusi ārkārtīgi aktuāla. Tieši pretēji – tiek diskutēts par brīvprātīgiem policistiem lauku teritorijās, kas vēl vairāk apdraudētu gan drošības līmeni, gan darba kvalitāti.

Sociālie darbinieki? Arī viņiem trūkst resursu. Tāpat – medicīnas un tieslietu sistēmās, kur nav pietiekami daudz speciālistu, lai pilnvērtīgi tiktu galā ar esošajām krīzēm.

Taču vēl svarīgāka par seku risināšanu ir vardarbības profilakse. Un tai ir tikai divi galvenie atslēgas vārdi: izglītība un labklājība.

Sabiedrība, kurā skolotāji ir atbalstīti un novērtēti, kur bērni – nodarbināti, uzklausīti, iesaistīti – būs daudz mazāk vardarbīga. Laimīgs un piepildīts cilvēks nav tendēts uz agresiju. Tas pats attiecas uz labklājību: ja vecāki dzīvo no cilvēka cienīgas algas, viņi neredz alkoholu vai bezjēdzīgu TV kā vienīgo izklaides formu. Rezultātā – vairāk stabilitātes, mazāk spriedzes, mazāk vardarbības.

Taču šāda attīstība nenotiek. Tieši otrādi – vairāk naudas tiek novirzīts NVO sektoram, kas cīnās ar vardarbību “no ārpuses”.

Un te ir būtisks jautājums: vai NVO būtu jābūt galvenajam spēlētājam?

Šobrīd NVO bieži dublē valsts funkcijas – turklāt dārgāk un bez caurspīdīgas uzskaites. Tajā pašā laikā tās konkurē ar valsts sektoru, maksājot augstākas algas, pēc tam sūdzoties par finansējuma trūkumu un pieprasot vēl vairāk dotāciju.

Cīnīties ar sekām – jā, tas ir vajadzīgi.

Taču, ja ignorē cēloņus, tas ir neperspektīvi. Jo cīņa ar sekām bez cēloņu novēršanas ir mūžīga cīņa.

Un te jāvaicā – vai, piemēram, “Martas” mērķim nevajadzētu būt nonākt līdz situācijai, kurā vardarbība ir izskausta un viņiem vairs nav darba?

Ja tā ir – tad finansējuma virziens ir jāpārskata.

Ja to nedara – tad jāpieņem, ka mērķis ir cits.

dienasgrāmata

acis. skatiens. griesti.

rīts. logs. mākonis. lietus. nopūta.

piepūle. pēdas. grīda. vēsums. žāvas. cēliens. stiepiens. vēsums.

krāns. ūdens. plaukstas. seja. skatiens. spogulis. tukšums.

zob­birste. zobpasta. putas. glāze. šļakatas. dvielis. sausums.

moka. krāns. ūdens. plīts. sarkans. tvaiki. krūze. tvaiki. malks. krēsls. logs. mākonis. lietus. nopūta.

krekls. bikses. krēsls. zeķes. kurpes. jaka. lietussargs. durvis.

durvis. nopūta. lietussargs. lietus. peļķe. mākonis. peļķe. lietus. vēsums. lietus.

durvis. lietussargs. poga. lifts. numurs. lifts. durvis. pakaramais.

galds. krēsls. dators. pele. dators. pele. pele. pele.

excel. excel. excel. excel. excel. excel. excel. excel.

logs. mākonis. lietus. nopūta. logs.

koks. lapa. skuja. putns. zars. vējš. koks.

debesis. mākonis. saule. balts. vējš. zils.

skumjas. skatiens. tālums. nopūta.

koks. debesis. skuja. mākonis. putns. saule.

balts. zils. zaļš. zaļš. zils. balts. saule.

dators. pele. excel. excel. pele. dators.

pakaramais. durvis. poga. lifts. numurs. durvis.

lietussargs. lietus. peļķe. tumsa. peļķe. lietus. vēsums. lietus.

durvis. gaisma. plīts. dīvāns. televizors. gulta. tumsa.

lietus. palodze. tumsa. lietus. palodze.

⸻

acis. skatiens. griesti.

rīts. logs. mākonis. lietus. nopūta.

Par suņiem un olām

Kad reālas problēmas Rīgā risināt negribas – jārisina izdomātās. Tā lēma Nacionālā apvienība Ratnieka personā un, ar kulaku pakratot visiem un nevienam, paziņoja: “Jums ir mēnesis laika pazust no Latvijas!”. Šāds, laikam, būs priekšvēlēšanu lozungs ejot uz Saeimu.

Sāksim ar vienkāršo – visi, kuri ir kvalificējami kā nelegālie imigranti, nekad dzīvē, pat guļot Āfrikas smiltīs zem palmas ar tukšu vēderu, nesapņoja, ka atbrauks uz Latviju. Uz Latviju – ar daudzveidīgu klimatu, skaistu dabu un visnotaļ ierobežotu pabalstu sistēmu. Lai ko sev ir izdomājuši NA – mēs esam nabagi. Nelegālie imigranti, ierodoties Eiropā un pat samaksājot lielu naudu, neplāno turpmāko dzīvi ar dzīvi neapmierinātiem latviešiem suši izvadāt. Viņi grib dzīvokli, pārtikas kuponus un kabatas naudu, ko tērēt. Tā ir skaistajā vecajā Eiropā – uzsauciet visiem nelegāļiem autobusa biļeti līdz Berlīnei, un viņi uzreiz aizbrauks.

Apzinoties, ka lielākā daļa tālāk par virsrakstiem nelasa un ilgāk par TikToka formātu neklausās, iezīmēsim problēmas nopietnību – 2024. gadā tie bija 23 gadījumi! Iedomājieties – nepilni divi cilvēki mēnesī. Pie tam, kā šos aizturētos raksturo pašvaldības policijas pārstāvis: “tie ir desorientēti un meklē sev līdzīgos”. Ne tie šeit brauca strādāt, ne uz palikšanu – viņiem solīja vismaz Parīzi, bet nokļūstot “mazajā Parīzē”, tie nesaprot, ko ar to iesākt. Pēc būtības – paši meklē palīdzību.

Kur ir problēmas cēlonis? Mēs esam Eiropas ārējā robeža, un mums jānodrošina, lai pāri robežai netiek šie “tūristi”. Bet, ņemot vērā, ka Raubiško (uz rakstīšanas brīdi nav cietumā par cilvēku ievazāšanu Eiropā) ne tikai nav cietumā, bet tiek aicināta uz Saeimu stāstīt, kas ir jādara, un tiesā pēdējā vārdā uzsver, ka mums jāielaiž, ja ne visi, tad noteikti lielākā daļa no nezināmas izcelsmes cilvēkiem no Baltkrievijas robežas, kas ne tikai vārdos, bet darbos apdraud Eiropas drošību – lūk, kur būtu jārisina!

Bet atgriežoties pie mūsu “dārzniekiem”. Mēnesis – un sāksies reidi. Ratnieks, kā viens no vicemēriem, atradis jaunu veidu, kā uzlabot tūristu pieplūdumu galvaspilsētai. Bez pārspīlējumiem – kā notiks reidi? Balstoties uz vienu kritēriju – atšķirīgu ādas krāsu no “pašmāju bāleliņiem”. Vai tie būs atpeldējuši ar kruīza kuģi, vai ar airBaltic atlidojuši – Rīgas ielās tos “baudīs” pilnā apmērā Ratnieks, bruņojies ar pašvaldības policijas ekipāžām. Tāda “Welcome to Riga” ar nelielu rasisma piesitienu.

Vēl būs interesanti vērot, kā tiks tvarstīti pašmāju pilsoņi, kuru ādas krāsa nav balta un acis nav zilas – ja kāds nav ievērojis, ka mums šādi arī ir. Tiem dokumenti līdzi nemaz nav jābūt – ko nu? Vai tūristus, piemēram, no trešās valsts – ASV, kuriem pirmos 3 mēnešus nemaz nevajag vīzu, šeit uzturoties – kā uz ielas pārbaudīs, kas un kā? Jautājumu daudz – gan jau būs “interesanti” un populāri Eiropas līmenī par šiem jaunievedumiem. Starp citu – Ratnieks pats nav nemaz tīrradnis latvju. Kur blondie mati un ezerzilas acis? Ka tik reidu laikā pašu nesašņorē pie kādas kebabnīcas tusējoties…

Protams, ka pamatā plāns – tvarstīt ēdienu kurjerus. Tas gan līdz brīdim, kamēr konstatēs, ka tiem visi dokumenti atbilstoši Latvijas likumdošanai ir sakārtoti. Šeit Ratniekam palīgā nāk kolēģis Ģirts Lapiņš ar plānu: “Legālie imigranti – augstskolām ir jāuzliek kvotas ne-ES studentiem”. Tas, ka NA ievēlētie deputāti nezina atšķirību starp imigrantu un migrantu–studentu ar termiņuzturēšanās atļauju, nepārsteidz – tas neiet naratīvā. Pārsteidz tas, ka šie jau ir otrie, kuriem ir nepārvarama vēlme “sakārtot” izglītības eksporta jautājumu, kas līdz šim sekmīgi strādā un no valsts neko neprasa – tieši otrādi, vairo naudas pieplūdumu.

Interesanti, ka Ģirtam ir kopīgas intereses ar PARazītu Miku Celmiņu – ar atšķirību, ka Mikam ir interese čakarēt un parazitēt uz ārvalstnieku studentu rēķina, mācot tiem latviešu valodu. Protams – par naudu. Ģirtam šādu plānu nav – viņam ir tikai vēlme čakarēt un mazināt jau tā uz abām kājām klibojošo Latvijas ekonomiku. Latvijas augstskolas noteikti ir sajūsmā par šo “lielisko” cilvēku idejām.

Šogad ir noķerti 22 nelegāli imigranti. Mērķis droši vien – noķert vēl kādus 10, nežēlojot Rīgas resursus. Jo ir jautājums par drošību. Statistiku neviens nerāda – tieši par nelegāliem imigrantiem. Bet priekšvēlēšanu lozungiem to arī nevajag. Vajag skaidru ideju – un cīnīties par to.

Liberāļu recepte neesošu problēmu risināšanai

8.augustā sadaļā DELFOs sadaļā Versijas tika publicēts raksts “Miks Celmiņš: Reidi nerisina migrācijas problēmas”. Provokatīvais nosaukums par reidiem, apkarojot migrantus, varētu būt nesaistošs, ja vien viedokļa autors nebūtu politiķis un viedoklis netiktu publicēts cienījamā medijā. Lasot, atklājas neskaitāmas neprecizitātes un apzināti maldi, kas ļauj autoram iezīmēt problēmu vajadzīgās krāsās. Man gan visa “viedokļa” lasīšanas laikā neatstāja pārdomas – kāda bija motivācija šo rakstīt? Jo cilvēcīgas īpašības, tādas kā rūpes par kādu, valdes loceklim no “Par” nav novērotas – tātad apakšā ir merkantilas intereses. Piemēram, tādas kā uzspiest augstskolām un darba devējiem “termiņuzturēšanās atļaujas atjaunošanai pēc gada dalību latviešu valodas apguves procesā vai valodas prasmi vismaz A1 vai A2 līmenī” un “īstenot vienotās valodas apguves sistēmu, kurā sertificēti valodas pasniedzēji, organizācijas piedāvā valodas apguvi, tiek monitorēta to kvalitāte un valodas apguvēja sertifikācija”. Bet visu pēc kārtas.

Par migrācijas problēmām un reidiem, kas tās nerisinās – šeit ir skaidri redzams pārspīlējums, jo Latvijā problēmu ar migrāciju nav. Nevar uzskatīt par problēmu, ka konkrētas nozares ietvaros esošas likumdošanas ietvarā esošās valsts iestādes – tādi kā VID, PVD un VVC – prasa, lai tiktu pildīta Latvijas likumdošana. Tas nav jautājums par migrantiem, jo “Bolt” un “Wolt” nestrādā ekskluzīvi migranti – visiem, kas tur strādā, ir jāatbilst vienotiem kritērijiem, ko nosaka likums. Nav neviena jautājuma, kas šobrīd jau nebūtu reglamentēts – cits jautājums ir par to faktisko izpildi. Jau iepriekš žurnālists Guntis Bojārs pauda satraukumu, ka kurjeru pārbaudes ir rasistisks gājiens – bet, kad pēc pārbaudēm atklājās, ka eksistē sistemātiski pārkāpumi, pretējo viedokli neesmu redzējis viņu paužam.

Svarīgi šeit nevajag jaukt ar liberālā spārna atbalstīto nelegālo bēgļu ievazāšanu Eiropā no Baltkrievijas – tā ir uzskatāma par visas Eiropas problēmu. Viedokļa autors, “Par” valdes loceklis Miks Celmiņš, iezīmē lokālo problēmu – konkrēti Rīgu.

Jau ievadā Miks Celmiņš maldina lasītāju, liekot visus cilvēkus, kas definējami kā migranti, vienā kategorijā un apgalvojot, ka kāds ir piedāvājis: “uz ielām būtu jātrenkā migranti, jāpārbauda dokumenti, jātaisa reidi kafejnīcās, kur nodarbināti ārvalstnieki, pārbaudot gan dokumentus, gan latviešu valodas prasmi.” Šis ir visnotaļ interesants formulējums tam, ka valstī ir jāpilda tās noteiktie likumi, un šo likumu ievērošana attiecas uz visiem. Kā arī piesauktā “tvarstīšana” attiektos tikai uz tiem, kas ir nodarbināti un kuriem ir tiešs kontakts ar gala patērētāju – nevis visiem, kas staigā pa ielām un ir kvalificējami pēc primārām pazīmēm kā “nevietējie”, tādējādi radot priekšstatu, ka esam netoleranti un neiecietīgi.

Miks Celmiņš gan savas zemas kompetences dēļ nekorekti pasniedz divas lietas:

1.“Latvijā neieceļo ārpus Eiropas Savienības valstu pilsoņi, kuri nebūtu uzaicināti un valsts iestāžu saskaņoti” – tā nav taisnība. Daudzu valstu pilsoņiem, piemēram, no ASV, Japānas, Kanādas, Apvienotās Karalistes, ir bezvīzu režīms – viņi drīkst ieceļot un atrasties Latvijā līdz 90 dienām bez uzaicinājuma. Otra kategorija ir tūrisms – vīzas tiek kārtotas vēstniecībā bez uzaicinājumiem. Līdz ar to Latvijā nemitīgi uzturas liels cilvēku skaits, kurus varētu noturēt par migrantiem, bet līdz šim nav dzirdēts, ka kādam tāpat ir jautāts pēc dokumentiem, kur nu vēl pēc valsts valodas zināšanām.

2.“Tikai pēc uzņemšanas augstskolā vai noslēgta darba līguma ir iespēja nokārtot vīzu ieceļošanai Latvijā” – tā arī ir pausta Mika Celmiņa nepatiesa informācija. Paskaidrojums ir pie iepriekšējā punkta.

Ir svarīgi nošķirt terminus – “dzīvo” un “uzturas”. Jautājums, ko uzdod Miks Celmiņš: “Cik daudz ārvalstnieku dzīvo Latvijā?” – ir nekorekts, jo pat pašā nosaukumā ir “termiņuzturēšanās atļaujas”, kas paredz, ka cilvēks uzturēsies konkrētu laika brīdi ar konkrētu mērķi un pēc tam pametīs valsti. Ar šo juridisko pamatojumu cilvēki nedzīvo Latvijā šī vārda klasiskajā nozīmē – tie uzturas. Miks Celmiņš izmanto tieši šo vārdu, lai emocionāli piesietu kādu pie Latvijas, padarītu to par cilvēka mājām. Bet tā tas nav – cilvēkiem ar termiņuzturēšanās atļaujām masveidā nav mērķa šeit palikt.

No statistikas, ko sniedz autors, iezīmējas divas lielas kategorijas – studenti un atbraukušie strādāt. Uzreiz atmetīsim otro grupu no “migrantu problēmas” – juridiski viņu darbība sen ir nodefinēta un veiksmīgi tiek regulēta, kontrole ir veicama kā jebkurā citā situācijā. Tikai šai grupai, ja vien nav tiešas saskarsmes ar gala patērētāju, valodas prasmes nav nepieciešamas. Ja tie ir celtnieki, kas labo jumtus vai būvē tiltus – tiem nav prasība komunicēt valsts valodā jebkādā līmenī. Arī sezonāla rakstura zemeņu lasītājiem nē, un “reņģu acu dūrējiem” arī nē. Lai nebūtu tikai melnā darba darītāji šajā kategorijā – programmētājiem arī nevajag zināt latviešu valodu, basketbola spēlētājam no ASV nevajag un Martinam Gausam arī nevajadzēja. Tikai cilvēkam, kas komunicē ar klientu pa tiešo – tā teikt, stāvot aiz letes – ir jāzina valoda, bet neesmu pārliecināts, ka viesstrādnieki, kas tiek vesti uz šejieni, tiek vesti ar mērķi stāvēt aiz letes. Tātad Mika Celmiņa apgalvojums, ka migrantiem, kas šeit tiek vesti, ir nepieciešama valsts valoda, ir nepatiess – ar vienīgo mērķi radīt savai idejai lielāku lietderīgo skaitlisko pielietojumu.

Savukārt tēze par šo cilvēku iekļaušanu mūsu sabiedrībā – jau pašu šo cilvēku darbības definīcijā ir ierakstīts, ka tās ir gabala vai sezonāls darbs – izpilda un brauc prom. Viņi neplāno šeit palikt – un mums arī nevajag, lai viņi paliek. Tiek apzināti jauktas divas iebraucēju kategorijas – darba migrants un patvēruma meklētājs, kurš gan ir uz palikšanu un kuru tad būtu jāintegrē jeb, kā viņš definē, jāiekļauj sabiedrībā. Pateicoties mūsu ne visai veiksmīgajai ekonomiskajai situācijai, pie mums patvērumu meklē tikai atsevišķi indivīdi, un mums tā nav problēma.

Otra kategorija, ko Miks Celmiņš ir ieplānojis integrēt mūsu sabiedrībā, ir studenti – kuriem viņš plāno piespiedu kārtā mācīt latviešu valodu. Vai mēs kaut ko esam pārpratuši no tā, kas ir izglītības eksports, un cik tad studentu, pabeidzot augstskolas, Latvijā paliek? Tomēr nospiedošais vairums šeit atbrauc, mācās angļu mēlē un aizbrauc prom. Priekš kam tiem latviešu valoda un par kādu integrāciju šeit ir runa? Tas neapšaubāmi būtu Latvijas jaunievedums, kas nekur citur neeksistē, un es paredzu, ka tas nogalinātu Latvijas reto preci, kas funkcionē bez valsts atbalsta un nepieciešamības pēc iejaukšanās – izglītības eksportu.

Problēma ar migrantiem ir tikai ar skaitliski mazu grupu, kas brīvajā laikā vai kā pamatnodarbošanos strādā ar pārtikas apriti saistītos uzņēmumos un kuri savukārt nav spējīgi izpildīt Latvijas likumdošanas prasības. Kaut gan, lai pārvaldītu valodu līmenī, lai komunicētu ar klientu, pietiktu ar pāris desmitiem vārdu un frāžu – “labdien”, “uz redzēšanos”, “vidējs”, “liels”, “ass”, “neass”, “līdzi” vai “uz vietas”, “sīpoli” – jā vai nē. Bet pat šo līmeni viņi neprot, jo uzskata, ka likums nav viņiem domāts. Tagad pienācis brīdis, kad seko atgādinājums, ka likuma priekšā ir jāatbild – arī par higiēnas minimumu, arī par nodokļu nomaksu, arī par tehnisko apskati un vadītāja tiesībām. Šis ir skaidrs iekļaušanas sabiedrībā piemērs – ka mēs neļausim pārvērst konkrēti Rīgu par viņu dzimtenes mazo kopiju.

Miks Celmiņš ir tik ļoti aizrāvies ar vēlmi svešu valstu jauniešus integrēt sabiedrībā, ka ir palaidis garām, ka mums ir problēma ar pašu māju jauniešiem – statistika rāda, ka daļai nav darba un daļai nav izglītības. Tā vietā, lai meklētu risinājumus viņiem, tiek meklēts iegansts, kā atstāt Latvijā cilvēku no citurienes – tērējot līdzekļus viņa apmācībām un integrācijai. Vai nešķiet, ka šāda veida darbība ir atklāta kaitniecība valsts pastāvēšanai?

Ja mēs runājam par tiem migrantiem, kas pamatā ir studējošie migranti un kurus tad pamatā arī grib pārbaudīt – tas ir neliels % no visu studējošo Latvijā (studējošo ārzemnieku skaits ir ap 12 000). Neizskatās kā problēma, kuru risināšanai ir kaut kas jāveido un jāapmaksā no valsts budžeta. Būtu interesanti, kuros kursos ir gājis šī brīža veselības ministrs Hosams Abu Meri – viņš ir tas retais izņēmuma piemērs, kas izvēlējās palikt Latvijā. Vai viņam bija valsts apmaksāti kursi un īpaši kāds palīdzēja iekļauties sabiedrībā?

Piedāvājot labo piemēru Vāciju, Miks Celmiņš neprecizē, ka Vācija ir visu migrantu gala mērķis – ierodoties jebkāda iemesla dēļ, viņi tur grib palikt. Turpretim ir sava kopiena, kas uzņem. Laikam arī Rīgā gribētos savu – kā Briselē “Molenbeek” – kur vietējie nemaz netiek iekšā, bet vienīgais pluss no šī kvartāla ir, ka tie balso par esošo mēru. Šis ir lielisks piemērs par iekļaušanu sabiedrībā – interesanti uzzināt no Mika Celmiņa viedokli, vai tas sekmīgi ir izdevies Beļģijas valstij vai ne ļoti.

Miks Celmiņš sūrojas, ka valsts valodas apguve palaista pašplūsmā un 30 gados nav nekas dižs sasniegts. Pirmkārt, lielākajās pašvaldībās visu laiku notiek kursi, kur jebkurš gribētājs šajās pašvaldībās, protams, var apgūt valsts valodu. Otrkārt, neviens nav atcēlis maksas kursus – gan klātienē, gan attālināti – līdz ar ko nevarētu teikt, ka ir nepieciešams kas īpašs un ka kādam, kurš grib mācīties, nebūtu iespēju.

Bet mērķis Mikam Celmiņam ir acīmredzams – ir jāveido jauna valsts struktūra, kas mācīs cilvēkiem ar termiņuzturēšanās atļaujām – studentiem un gabaldarba darītājiem – latviešu valodu ar mērķi tos veiksmīgi iekļaut mūsu sabiedrībā. Cik var noprast, Miks Celmiņš ir gatavs uzņemties šo sūro nastu – neskatoties uz to, ka ne studentiem, ne darba ļaudīm tas nav vajadzīgs. Mikam Celmiņam tā nebūs problēma – viņš to noteiks ar likumu, uzspiedīs to augstskolām un darba devējiem un liks mācīties. Finansēt to prasīs no pašiem ārzemniekiem – jo ko tad azerbaidžānis vai tadžiks – liks flīzes un krāsos sienas bez vismaz A1 līmeņa latviešu valodā? Vai students no Deli vai Ņujorkas?

Kā arī šeit varam redzēt klasisko liberālo un mūsdienās tik slikto konservatīvo politikas pieeju jautājumu risināšanā – konservatīvie pasaka, ka ir jau likumi, kas jāpilda, ir iestādes, kas kontrolē – lūdzu, strādājiet, nekas jauns nav jāizdomā. Turpretim liberāļi piedāvā izveidot jaunu iestādi, kas uzliek par pienākumu citiem veikt kaut kādas darbības, kontroles un sodus, kas nepilda nevienam nesaistošus un praksē nevajadzīgus noteikumus. Tiem, kas vēl nezina – liberālās politikas pamats ir visa regulēšana jeb likumu ražošana, jo šīs politikas ietvarā uzticēties cilvēkiem nav paredzēts.

Šeit var saskatīt arī ievirzes “nākotnes migrantu vārdā” – ja šodien Mika Celmiņa izveidotā iestāde rūpēsies, lai īslaicīgie migranti apgūst valodu un iesaistās sabiedrībā, tad turpmāk šī pati iestāde varēs apmācīt citus, uz palikšanu mums atsūtītos migrantus no Eiropas Savienības kvotām – iesaistot un integrējot. Gan jau, ka šis jautājums kļūs par “Par” priekšvēlēšanu tematiku – interesanti būtu paklausīties viņu vēlētāju pamatojumu, kāpēc šāda problēma ir aktualizēta un ko Latvija cer ar to iegūt.

Nobeigumā – ko lai saku? Labs biznesa plāns, Miks Celmiņš! Nebijām spējīgi iemācīt 30 gados latviešu valodu vietējiem – iemācīsim tiem, kas Latvijā ierodas uz dažiem gadiem. Šis arī liek aizdomāties, cik mums ir saražotas līdzīgas iestādes, kas risina neīstas problēmas, apgrūtina kādu ar nevajadzīgām pārbaudēm un noteikumiem, paralēli tērējot nodokļu maksātāju naudu – paši sēžot ērtos krēslos, lepni par sevi.

Upura ideoloģija

Indivīda panākumus ietekmē sociālie apstākļi, kuros viņš piedzimst, teica “bērns ar zelta karoti”. Pasaule gan nedaudz atvēsina šo karstgalvi – visi, kas tagad mūsu sabiedrībā guvuši panākumus, ir nākuši no tādiem sociāliem apstākļiem, kuri biedram Šuvājevam murgos rādās. Šī brīža elite – lai ko tas nozīmētu – nāca no sociuma, kur nebija veikalu, kur aiziet un kaut ko nopirkt, nebija… nebija nekā no tā, ko mēs un biedrs Šuvājevs uzskatām par ikdienā pieejamu.

Šuvājevs – būdams tipisks modernās sociālās teorijas pārstāvis, kurš apgalvo, ka cilvēka likteni nosaka galvenokārt vide un apstākļi, nevis paša centieni, – labprāt nievē cilvēka talantus, mērķtiecību un ziedošanos kādai lietai, lai attaisnotu citu neizdarību. Neizdarību, kas bieži ir aiz negribēšanas. Iespējams, ka viņš būs palaidis garām, bet sarunvalodā eksistē tēze – “meklē darbu”. Tieši meklē darbu, bez konkretizācijas, kas tas ir par darbu. Jo kaut kur taču ir jāstrādā.

Šajā darbā vienmēr maksā maz, vadītājs ir pārmaksāts lops, bet kolēģi – idioti. Šāds darbs dzīves laikā tiek mainīts, jo dzīvē ir “jāņemās”, “jašeptējās” vai “jārukā” – jo kā tad savādāk. Atšķirībā no viduslaiku cilvēka, kurš tālāk par horizontu ne redzēja, ne varēja tikt, tie “apdalītie”, kurus Šuvājevs ar politikas palīdzību mēģina tuvināt panākumiem, redz pasauli spilgtās bildēs un iedvesmojošos stāstos. Viņiem pieejamas visas pasaules zināšanas vienuviet.

Šodienas tehnoloģiju laikmetā pat cilvēks, kuram nav nekādu īpašu priekšrocību, var mācīties programmēt, apgūt svešvalodas vai iemācīties profesiju, ja vien viņš to grib. Viņiem ir tikai jāgrib. Un viņi grib – lai “darbs” ir kas tāds, kas kaulus nelauž, lai piķis pietiek čipšiem un aliņam, lai TV rāda saturīgu programmu. Pie šīs pasaules uzskata nav vainīgi viņi paši, bet “sociālie apstākļi”.

Sociālie apstākļi, kas patiesībā ir izvērtējami pie psihoterapeita, kurš varētu viņiem palīdzēt atpazīt personiskās atbildības trūkumu, nevis tikai norādīt uz ārējiem vaininiekiem, – droši vien vainojot visus un ieņemot upura lomu. Jo Šuvājevs šiem pasaka – nevis “tu esi slinka, nemotivēta, tukša substance, kuru, balstoties uz filozofu atzinumiem, pie esošām būtnēm pieskaitīt nevar”, bet gan – “tu esi upuris.”

Iesaku pārlasīt kāda gudra vīra filosofisku grāmatu, piemēram, Filosofija kā dzīvesmāksla – par pašrūpi. Gan jau atcerēsies par gribas un patiesas brīvības trūkumu indivīda izvēlēs.

Nodzīvot dzīvi bez spējas uztvert un analizēt informāciju un balstīt savu pasaules redzējumu uz sociālo tīklu izgāztuves pērlēm ir izvēle, nevis liktenis. Kādā veidā sociālie apstākļi traucē lasīt grāmatas? Apgūt prasmes YouTube? Piepildīt ikdienas rutīnu ar saturīgu mākslu vai sportu?

Tie, kas šodien piesauc “upura lomu”, bieži vien paši izkopj šo bezatbildību, jo upuriem vieglāk manipulēt un pārdot politiskus solījumus. Kāpēc Šuvājevs mēģina attaisnot neveiksminieka izvēles ar sociāliem apstākļiem, kurus ir veidojuši citi, tādējādi radot vēl lielāku upuru skaitu? Jo tā ir vieglāk noturēties pie varas. Viņa vēsturiskais dvīnis labi izskaidroja savulaik fabriku strādniekiem, ka tie ir sociālo apstākļu upuri, ka tiem ir jāmeklē taisnība, iznīdējot zemniekus.

Tie, būdami bez izpratnes, bet ar aizvainojuma sajūtu pret visu, tā arī izdara – vēlāk, bez zemniekiem, nomirst badā.

Pārmaiņu koalīcijas 5 gados paveiktais

Tālajā 2020. gadā Rīgas domē nonāca cilvēki, kas sevi dēvēja par "Pārmaiņu koalīciju" – viņi solīja restartēt Rīgu. Nedēļu pirms tiekam pie  jaunajiem "restartētājiem" ir vērts pagremdēties atmiņās par to, ko piecos gados spēja izmainīt tie, kuri iezīmēja visu iepriekšējo par nekam nederīgo un apsolija visu pa savam.

Pirmie darbi bija amatu sadale, bet izrādījās, ka nebija daudz ko dalīt. Tika izdomāta novatoriska ideja – katrs, kurš nebūs mērs, būs vicemērs. Sanāca trīs vicemēri – katrs apņēmās restartēt savu Rīgas daļu.

Nākamais darbs bija algas sev palielināt – mēram par 66%, vicemēriem par 58%, bet deputātiem par 52%. Viņi uzskatīja, ka to bija pelnījuši – avansā, lielo darbu priekšvakarā. Dažiem lielie darbi ātri beidzās – sasniedzot visu iespējamo restartējot un pārmainot rīdzinieku labā  (lai kas tas būtu), viņi sasirga ar "pelēcīgo kuģa dzīvnieka sērgu" un aizdevās katrs uz savu pusi – kāds uz Saeimu, kāds uz Briseli. Pa šauru Rīgas mērogs palika - problēmas pa vienkāršām.

Svarīgāko padarījuši, viņi ķērās klāt darbiem, kā teikt, "pilnā ručkā grāvī".

Sākums bija daudzsološs – veloceļiņi tika iezīmēti visur, kur vien bija vieta, un tik ilgi, kamēr pietika krāsas. Daļu no tiem gan pēc tam -  gandrīz uzreiz  - nācās noņemt, jo izrādījās, ka ne Čaka iela, ne Duntes iela nav pilsētas velo maģistrāles. Podus ar kokiem salika – par simtiem tūkstošu eiro –, pat paspēja ar tiem nofotografēties, pirms koki nokalta. Atzīstot, ka tas ir lielisks apzaļumošanas process - kur apzaļumojās ne tikai Rīgas ielas bet arī paši ideju autori - praksi stādīt kokus betona podos turpināja. Šis process patika īpaši Rīgas atsevišku apkaumju aktīvistiem - stādīšana podos šķita viņu vienīgā izpratne par "zaļo domāšanu". Vel aktīvistu blociņā bija ierasktīts plāns bērnu sporta laukuma vietā stādīt podos redīsus - bet tas jau pavisam cits stāsts...

Pa vidu nogāza lielu pieminekli un daudz mazo. Pieminekļu jautājumos gan nevedās gludi – sākumā daži koalīcijas biedri aicināja "nestebēt karstu" un nogaidīt. Nogaidīt nesanāca, un, kad citi pieminekļus jau bija nogāzuši, pirmie skrēja ar karogiem un saukļiem "Urā, urā". Laikam kaut ko no vēstures bija atcerējušies. Ar karogiem viņiem acīmredzot ir trauma – kādus noņem, kādus uzliek – izklaide pa rubli - par praktisko labumu līdz šim eksperti strīdās.

Tagad, tuvojoties vēlēšanām, viss kļūst daudz košāks. Decembra sākumā tika demontētas pieturvietas, lai uzstādītu jaunas – kā Ziemassvētku dāvanu rīdziniekiem. Atšķirības no vecajām pieturvietām ir divas: vecās nemaksāja neko, bet jaunās maksā 12 000 eiro gabalā. Otra atšķirība –par apkopi arī jāmaksā. Rīdzzeiniekiem patīk maksāt.

Ar lielu pompu tika izvietotas tirdzniecības vietas, kuru kvadrātmetrs maksā dārgāk nekā siltināta moduļmāja ar visu apdari. Tās gan stāvēs tukšas līdz pavasara otrajai pusei – pie mums kaut kā nav pieņemts tirgot ābolus sniegā un lietū. Tagad šos kioskiņus paši tirgotāji ir modificējuši – jo tie, kas šādus kioskus izdomā un ražo, strādājošu cilvēku nav pat acīs redzējuši.

Labiekārtoja Bābelīša atpūtas zonu ar galdiem par 5000 eiro gabalā un krēsliem par 2000 eiro. Tas būs motivācija rīdziniekiem uzzināt, kur Bābelītis atrodas, un pieskarties mēbeles gabalam , kas maksā septiņas minimālās algas.

Atmiņā paliks eksperimentālās šūpoles Doma laukumā, kas rīdziniekiem izmaksāja 165 000 eiro un salauztu bērna kāju. Kā teica šūpoļu autors: "Kājas sadzīs, bet naudu es jau iztērēju." Bērns saņēma atvainošanos no Ķirša. Vienas ekonomiskās šūpoles uzstādīja Teikā – tās maksāja 143 000 eiro. Tieši vienas šūpoles. Ko uz tām varētu salauzt, vēl nav zināms.

Pēc pašu pārmaiņu koalīcijas nostāstiem visu šo laiku tika remontēti ceļi un tilti – ticam uz vārda, jo, braucot ar auto, tas joprojām kratās tāpat kā pirms remontiem. Laikam pie vainas ir auto.

Viens no lozungiem bija "Lai nav kā iepriekš!". Kopumā jāsaka, vārdu turēja – pieturvietu nav, tūristu nav, bedres vairojas. Naudu gan tērē tā, it kā tai būtu derīguma termiņš un tā bojātos. Bet – nevar visu gribēt uzreiz.

Nav vērts šķirot "vecajā" un "jaunajā" koalīcijā – pie lemšanas visi tika vairākus gadus. Tagad par labo teiks, ka tas ir viņu veikums bet par slikto ar pirksietm bakstīt viens uz otru. Tā tāda priekšvēlēšanu spēle - kurā parasti zaudē rīdzinieks.

Vai jūs, rīdzinieki būdami vai pilsētas viesi, varat teikt, ka pēdējos gados galvaspilsētā ir kļuvis labāk dzīvot? Vai vismaz ne baigi sliktāk?

Politikas 'stulbalizācijā'

Daudz sašutuma izraisījuši Trampa paziņojumi, kam sekoja daudz “told you so” un jautājumi – kā var būt tik stulbs? Paralēli to pašu saka par pašmāju politiķiem – tie taču ir stulbi un neko nejēdz. Ja ne visi, tad gandrīz visi. Vācijā vēlēšanās arī tiek ievēlēti “nepareizie”, jo vācieši esot aizmirsuši savu vēsturi un kļuvuši neuzmanīgi un pavirši. Grūti iedomāties valsti pasaulē, par kuru vairums teiktu, ka tur ir prātīgi politiķi, kas dara prātīgas lietas. Vispārējā politikas kvalitāte pasaulē gadu no gada pasliktinās, vairojot muļķus un zagļus – gan tos, kas jau ir pie siles, gan tos, kas uz to raujas. Tie nekad nepilda solīto un aizmirst par vēlētājiem. Neviens nesaskata politikas “stulbalizācijā” ne sabiedrības kopējo ieguldījumu, ne arī paša politiķa kā aroda izzušanu.

Propaganda un zināšanas

Nodoklis par mantojumu

Vai par savu radu ieguldīto darbu jums būtu jāsamksā paliels nodoklis? Jo citiem radi nebija tik rosīgi un nav atstājuši saviem pēcnācējiem nekā vērā ņemama mantiskā ziņā – un tas neesot taisnīgi. Šāds viedoklis tiek popularizēts ar “Satori” starpniecību Andra Saulīša rakstā “Vērtīgākās dāvanas nepiegādā Ziemassvētku vecītis”.

Cīņa ar okupantiem

Kongresā “Progresīvo” valdes locekle pauda, ka viņi stingri iestāsies par okupantu aizvākšanu no Palestīnas. Ja būtu iespējams partija “Progresīvie” varētu nodefinēt:

1.Kas viņu ieskatā ir Palestīna? Kas ir Gaza un, kas ir West bank?

2.Kuri cilvēki tiek uzskatīti par okupantiem, kuri par pamatnāciju?

3.Ko “Progresīvie” saprot zem darbības ''izvākšana'' - kā izvāks un, kur izvāks?

4.Kādu atbalstu būtu jāsniedz Gazas šī brīža vienīgajai leģimitīvai varai – “Hammas”?

5.Kādā veidā būtu jānodrošina pašpārvalde teritorijās, ko progresīvie uzskata par okupētām?

 👉 Ar kolēģi Kristu uzsākam sarunu sēriju "Konservēšanas laiks". 

✈️ Pilot epizode 2 : "Kurš jūtas droši Latvijā?" 

Sākums lēns - vēlāk noritēja jestrāk. (Bildi uzlabosim, skaņu piečinīsim, interaktīvo daļu pilnveidosim). Ir gari - jo īsi nesanāk. 

📆 Nākamā sērija šo ceturtdien.

Kam ir vajadzīga politika?

Laiks kaut kam jaunam

Ar kolēģi Kristu uzsākam sarunu sēriju "Konservēšanas laiks".

Pilot epizode: "Kam ir vajadzīga politika?"

Nākamā sērija šo ceturtdien.

Rīgas mazdārziņi - tikai izredzētājiem?

Rīgā ir tāda lauksaimniecības forma  - mazdārziņi. Vēsturiskā prakse, ka  nomaļās vietās iznomā zemi par simbolisku maksu, lai tur pa vasaru ierīko dārziņu. Tas viss ir īstermiņā. 

Bet jaunākā aktīvistu tendence ir pieprasīt, ka pilsētai jānodrošina zeme, kur garlaikotiem dīkdieņiem izklaidēties. Tad nu jautājums - vai pilsētai jānodrošina iespēja nodarboties ar dārzniecību? Un, ja jā - tad kā noteikt, kurš zemes gabalu dabūs? 

Rīgā deklarēto iedzīvotāju skaits ir virs 600 000. Nodrošināt iespēju tikt pie zemes pleķa būs minimāla, tātad radīsies pamats domāt par netaisnību un korupcijas iespējām. Ja gabalus dalītu maznodrošinātajiem - kuri nevar atļauties neko citu - būtu labi. Vai arī apkārtējo māju iedzīvotājiem, lai iekoptu savu rajonu, arī labi.

 Praksē ir nedaudz savādāk - aktīviste Maija no Grīziņkalna tiek pie zemes gabala pie ūdens Kazas sēklī. Neteiksim, ka Rīgas otrā pusē, bet arī ne kaimiņos - ar auto 20 minūtes, ar kājām stunda 30. Savdabīgi, ka nevienam no Pārdaugavas vai “maskačkas”  iedzīvotājiem neieinteresēja šis zemes gabals. Neviens negribēja siltajos vasaras mēnešos tur atpūsties. 

Nākamā aktīvistu prasība ir no īstermiņa līgumiem pāriet uz ilgtermiņa - pēc būtības nododot īpašumā Rīgas pilsētas zemi par ļoti simbolisko samaksu. Tas arī izpaužas protestos pretfutbola stadiona celtniecību Lucavsalā. 

Cilvēki, kuriem ir iedota zemē īslaicīgā vai sezonālā lietošanā, ir ieplānojuši tur būt mūžīgi - izmantojot zemi kā savu īpašumu. Par to liecina žogu izbūve, māju izvietošana. Interesanti vai tas viss ir saskaņots būvvaldē - ja ir, tad ar kādu formulējumu, ja nav, atgriežamies pie jautājuma par korupciju. 

Cilvēki, kas tikuši pie mazdārziņiem, šobrīd apvienojās grupās, lai nepieļautu, ka pašvaldības zemes tiek tirgotas citiem - jo pēc līguma termiņa beigām nomniekam ir jāatstāj tā teritorija - uz ko esošie nav gatavi. Viens no mazdārziņa lietošanas noteikumiem paredz - ka uz zemes nedrīkst veikt pagaidu apbūvi, jo tā zeme nav domāta dzīvošanai. 

Pēc būtības mazdārziņu forma ir pāraugusi savu pirmatnējo funkcionalitāti - no maza dārziņa kur cilvēks varētu izaudzēt sev pārtiku (bieži trūkuma spiests), tā kļuva pārtikušu 30 gadnieku vasaras atpūtas vietu. 30 gadnieki,  kuriem, ja nu kas trūkst, tad tikai sirdsapziņa. Tie skaļi aizstāv savas tiesības uz ekskluzivitāti. 

Ja pilsētai jānodrošina mazdārziņu pieejamību, kā to pieprasa aktīvisti, tad ir 3 opcijas - visiem, nevienam vai kā tagad izredzētajiem.  Visiem nodrošināt nav iespējams  - arī pilsētas kopējā attīstības plānā jautājums nekad nav ticis iekļauts. Nevienam - pārspīlēju - vienmēr būs teritorijas, kur kāds var kaut ko var darīt, bet jānodefinē, kam ir piešķirama (maznodrošinātajiem un apkaimes iedzīvotājiem) un ar skaidru apziņu, ka tas ir īslaicīgi.

Var palikt pie esošās situācijas - izredzētie tiek pie labām vietām, iekārtotās uz palikšanu, un cīnās, lai šī iespēja tiek nodrošināta pārmantošanai.

Deputāti zog