Upura ideoloģija

7. jūl. 2025, Nav komentāru

Indivīda panākumus ietekmē sociālie apstākļi, kuros viņš piedzimst, teica “bērns ar zelta karoti”. Pasaule gan nedaudz atvēsina šo karstgalvi – visi, kas tagad mūsu sabiedrībā guvuši panākumus, ir nākuši no tādiem sociāliem apstākļiem, kuri biedram Šuvājevam murgos rādās. Šī brīža elite – lai ko tas nozīmētu – nāca no sociuma, kur nebija veikalu, kur aiziet un kaut ko nopirkt, nebija… nebija nekā no tā, ko mēs un biedrs Šuvājevs uzskatām par ikdienā pieejamu.

Šuvājevs – būdams tipisks modernās sociālās teorijas pārstāvis, kurš apgalvo, ka cilvēka likteni nosaka galvenokārt vide un apstākļi, nevis paša centieni, – labprāt nievē cilvēka talantus, mērķtiecību un ziedošanos kādai lietai, lai attaisnotu citu neizdarību. Neizdarību, kas bieži ir aiz negribēšanas. Iespējams, ka viņš būs palaidis garām, bet sarunvalodā eksistē tēze – “meklē darbu”. Tieši meklē darbu, bez konkretizācijas, kas tas ir par darbu. Jo kaut kur taču ir jāstrādā.

Šajā darbā vienmēr maksā maz, vadītājs ir pārmaksāts lops, bet kolēģi – idioti. Šāds darbs dzīves laikā tiek mainīts, jo dzīvē ir “jāņemās”, “jašeptējās” vai “jārukā” – jo kā tad savādāk. Atšķirībā no viduslaiku cilvēka, kurš tālāk par horizontu ne redzēja, ne varēja tikt, tie “apdalītie”, kurus Šuvājevs ar politikas palīdzību mēģina tuvināt panākumiem, redz pasauli spilgtās bildēs un iedvesmojošos stāstos. Viņiem pieejamas visas pasaules zināšanas vienuviet.

Šodienas tehnoloģiju laikmetā pat cilvēks, kuram nav nekādu īpašu priekšrocību, var mācīties programmēt, apgūt svešvalodas vai iemācīties profesiju, ja vien viņš to grib. Viņiem ir tikai jāgrib. Un viņi grib – lai “darbs” ir kas tāds, kas kaulus nelauž, lai piķis pietiek čipšiem un aliņam, lai TV rāda saturīgu programmu. Pie šīs pasaules uzskata nav vainīgi viņi paši, bet “sociālie apstākļi”.

Sociālie apstākļi, kas patiesībā ir izvērtējami pie psihoterapeita, kurš varētu viņiem palīdzēt atpazīt personiskās atbildības trūkumu, nevis tikai norādīt uz ārējiem vaininiekiem, – droši vien vainojot visus un ieņemot upura lomu. Jo Šuvājevs šiem pasaka – nevis “tu esi slinka, nemotivēta, tukša substance, kuru, balstoties uz filozofu atzinumiem, pie esošām būtnēm pieskaitīt nevar”, bet gan – “tu esi upuris.”

Iesaku pārlasīt kāda gudra vīra filosofisku grāmatu, piemēram, Filosofija kā dzīvesmāksla – par pašrūpi. Gan jau atcerēsies par gribas un patiesas brīvības trūkumu indivīda izvēlēs.

Nodzīvot dzīvi bez spējas uztvert un analizēt informāciju un balstīt savu pasaules redzējumu uz sociālo tīklu izgāztuves pērlēm ir izvēle, nevis liktenis. Kādā veidā sociālie apstākļi traucē lasīt grāmatas? Apgūt prasmes YouTube? Piepildīt ikdienas rutīnu ar saturīgu mākslu vai sportu?

Tie, kas šodien piesauc “upura lomu”, bieži vien paši izkopj šo bezatbildību, jo upuriem vieglāk manipulēt un pārdot politiskus solījumus. Kāpēc Šuvājevs mēģina attaisnot neveiksminieka izvēles ar sociāliem apstākļiem, kurus ir veidojuši citi, tādējādi radot vēl lielāku upuru skaitu? Jo tā ir vieglāk noturēties pie varas. Viņa vēsturiskais dvīnis labi izskaidroja savulaik fabriku strādniekiem, ka tie ir sociālo apstākļu upuri, ka tiem ir jāmeklē taisnība, iznīdējot zemniekus.

Tie, būdami bez izpratnes, bet ar aizvainojuma sajūtu pret visu, tā arī izdara – vēlāk, bez zemniekiem, nomirst badā.

Pārmaiņu koalīcijas 5 gados paveiktais

1. jūn. 2025, Nav komentāru

Tālajā 2020. gadā Rīgas domē nonāca cilvēki, kas sevi dēvēja par "Pārmaiņu koalīciju" – viņi solīja restartēt Rīgu. Nedēļu pirms tiekam pie jaunajiem "restartētājiem" ir vērts pagremdēties atmiņās par to, ko piecos gados spēja izmainīt tie, kuri iezīmēja visu iepriekšējo par nekam nederīgo un apsolija visu pa savam.

Pirmie darbi bija amatu sadale, bet izrādījās, ka nebija daudz ko dalīt. Tika izdomāta novatoriska ideja – katrs, kurš nebūs mērs, būs vicemērs. Sanāca trīs vicemēri – katrs apņēmās restartēt savu Rīgas daļu.

Nākamais darbs bija algas sev palielināt – mēram par 66%, vicemēriem par 58%, bet deputātiem par 52%. Viņi uzskatīja, ka to bija pelnījuši – avansā, lielo darbu priekšvakarā. Dažiem lielie darbi ātri beidzās – sasniedzot visu iespējamo restartējot un pārmainot rīdzinieku labā (lai kas tas būtu), viņi sasirga ar "pelēcīgo kuģa dzīvnieka sērgu" un aizdevās katrs uz savu pusi – kāds uz Saeimu, kāds uz Briseli. Pa šauru Rīgas mērogs palika - problēmas pa vienkāršām.

Svarīgāko padarījuši, viņi ķērās klāt darbiem, kā teikt, "pilnā ručkā grāvī".

Sākums bija daudzsološs – veloceļiņi tika iezīmēti visur, kur vien bija vieta, un tik ilgi, kamēr pietika krāsas. Daļu no tiem gan pēc tam - gandrīz uzreiz - nācās noņemt, jo izrādījās, ka ne Čaka iela, ne Duntes iela nav pilsētas velo maģistrāles. Podus ar kokiem salika – par simtiem tūkstošu eiro –, pat paspēja ar tiem nofotografēties, pirms koki nokalta. Atzīstot, ka tas ir lielisks apzaļumošanas process - kur apzaļumojās ne tikai Rīgas ielas bet arī paši ideju autori - praksi stādīt kokus betona podos turpināja. Šis process patika īpaši Rīgas atsevišku apkaumju aktīvistiem - stādīšana podos šķita viņu vienīgā izpratne par "zaļo domāšanu". Vel aktīvistu blociņā bija ierasktīts plāns bērnu sporta laukuma vietā stādīt podos redīsus - bet tas jau pavisam cits stāsts...

Pa vidu nogāza lielu pieminekli un daudz mazo. Pieminekļu jautājumos gan nevedās gludi – sākumā daži koalīcijas biedri aicināja "nestebēt karstu" un nogaidīt. Nogaidīt nesanāca, un, kad citi pieminekļus jau bija nogāzuši, pirmie skrēja ar karogiem un saukļiem "Urā, urā". Laikam kaut ko no vēstures bija atcerējušies. Ar karogiem viņiem acīmredzot ir trauma – kādus noņem, kādus uzliek – izklaide pa rubli - par praktisko labumu līdz šim eksperti strīdās.

Tagad, tuvojoties vēlēšanām, viss kļūst daudz košāks. Decembra sākumā tika demontētas pieturvietas, lai uzstādītu jaunas – kā Ziemassvētku dāvanu rīdziniekiem. Atšķirības no vecajām pieturvietām ir divas: vecās nemaksāja neko, bet jaunās maksā 12 000 eiro gabalā. Otra atšķirība –par apkopi arī jāmaksā. Rīdzzeiniekiem patīk maksāt.

Ar lielu pompu tika izvietotas tirdzniecības vietas, kuru kvadrātmetrs maksā dārgāk nekā siltināta moduļmāja ar visu apdari. Tās gan stāvēs tukšas līdz pavasara otrajai pusei – pie mums kaut kā nav pieņemts tirgot ābolus sniegā un lietū. Tagad šos kioskiņus paši tirgotāji ir modificējuši – jo tie, kas šādus kioskus izdomā un ražo, strādājošu cilvēku nav pat acīs redzējuši.

Labiekārtoja Bābelīša atpūtas zonu ar galdiem par 5000 eiro gabalā un krēsliem par 2000 eiro. Tas būs motivācija rīdziniekiem uzzināt, kur Bābelītis atrodas, un pieskarties mēbeles gabalam , kas maksā septiņas minimālās algas.

Atmiņā paliks eksperimentālās šūpoles Doma laukumā, kas rīdziniekiem izmaksāja 165 000 eiro un salauztu bērna kāju. Kā teica šūpoļu autors: "Kājas sadzīs, bet naudu es jau iztērēju." Bērns saņēma atvainošanos no Ķirša. Vienas ekonomiskās šūpoles uzstādīja Teikā – tās maksāja 143 000 eiro. Tieši vienas šūpoles. Ko uz tām varētu salauzt, vēl nav zināms.

Pēc pašu pārmaiņu koalīcijas nostāstiem visu šo laiku tika remontēti ceļi un tilti – ticam uz vārda, jo, braucot ar auto, tas joprojām kratās tāpat kā pirms remontiem. Laikam pie vainas ir auto.

Viens no lozungiem bija "Lai nav kā iepriekš!". Kopumā jāsaka, vārdu turēja – pieturvietu nav, tūristu nav, bedres vairojas. Naudu gan tērē tā, it kā tai būtu derīguma termiņš un tā bojātos. Bet – nevar visu gribēt uzreiz.

Nav vērts šķirot "vecajā" un "jaunajā" koalīcijā – pie lemšanas visi tika vairākus gadus. Tagad par labo teiks, ka tas ir viņu veikums bet par slikto ar pirksietm bakstīt viens uz otru. Tā tāda priekšvēlēšanu spēle - kurā parasti zaudē rīdzinieks.

Vai jūs, rīdzinieki būdami vai pilsētas viesi, varat teikt, ka pēdējos gados galvaspilsētā ir kļuvis labāk dzīvot? Vai vismaz ne baigi sliktāk?

Politikas 'stulbalizācijā'

24. febr. 2025, Nav komentāru

Daudz sašutuma izraisījuši Trampa paziņojumi, kam sekoja daudz “told you so” un jautājumi – kā var būt tik stulbs? Paralēli to pašu saka par pašmāju politiķiem – tie taču ir stulbi un neko nejēdz. Ja ne visi, tad gandrīz visi. Vācijā vēlēšanās arī tiek ievēlēti “nepareizie”, jo vācieši esot aizmirsuši savu vēsturi un kļuvuši neuzmanīgi un pavirši. Grūti iedomāties valsti pasaulē, par kuru vairums teiktu, ka tur ir prātīgi politiķi, kas dara prātīgas lietas. Vispārējā politikas kvalitāte pasaulē gadu no gada pasliktinās, vairojot muļķus un zagļus – gan tos, kas jau ir pie siles, gan tos, kas uz to raujas. Tie nekad nepilda solīto un aizmirst par vēlētājiem. Neviens nesaskata politikas “stulbalizācijā” ne sabiedrības kopējo ieguldījumu, ne arī paša politiķa kā aroda izzušanu.

Priekšvēlēšanu kampaņas netiek organizētas, lai apspriestu kvalitatīvu piedāvājumu nākamajam periodam – kā attīstīt ekonomiku, kā ieguldīt sociālajos izdevumos, lai nodrošinātu ilgtermiņa sabiedrības attīstību caur izglītību, sportu un veselību, kā arī kā ilgtermiņā veicināt uzņēmumu attīstību. Kampaņas ir kļuvušas par skaistumkonkursiem – svarīgi ir teikt pareizās lietas savai iepriekš noteiktajai mērķauditorijai. Sociālie tīkli šim procesam deva jaunu grūdienu – tagad savu vēstījumu var nodot tieši, apejot klasiskos medijus. Sākumā šķita, ka tas veicinās vārda brīvību un paplašinās vēlētāju izvēles iespējas, taču vienīgais, kas notika – cilvēki sāka meklēt informāciju, kas jau atbilst viņu uzskatiem, un pieslējās šīm grupām, apejot jebkādu vajadzību pēc analīzes un salīdzināšanas.

Vēlētāju auditorija ir ļoti pateicīga – tā mitinās savā burbulī, skaidri nodefinējot “savējos” un “pārējos”. Neviens neapstrīd savējo sacīto – lielākoties pat neiedziļinās, cik reāli ir īstenot solīto. Solījumi ir kā liela, spoža reklāma ar lozungu un skaistu bildi, bet bez reāla satura. Apšaubīt savu kandidātu nozīmē nostāties pret viņu, un cilvēku pārņem bailes tikt izstumtam no grupas, bez garantijas tikt pieņemtam citā. Pat ja cilvēks nejūtas pārliecināts par politikā teikto un solīto, viņš drīzāk atradīs apgalvojumus, kas solīto apstiprina, nekā veiks faktu pārbaudi, kas varētu sagraut viņa ilūziju.Viedokļu polarizāciju neveido paši politiķi, bet to elektorāts. Politiķis vienkārši izmanto situāciju, nostādot sevi pret “nepareizajiem” politikas veidotājiem un viņu atbalstītājiem.

Varētu teikt, ka gan klasiskie mediji, gan pašas politiskās organizācijas, izmantojot sociālos tīklus, varētu veidot vairāk analītiska satura un rīkot plašākas debates. Taču patiesība ir tāda, ka tam nav auditorijas. Visi strādā uz klišejām, un ilgstoša saruna par nopietniem jautājumiem nav pateicīgs produkts. Šāda saruna ir gara, garlaicīga, un vēlētājam nav ne laika, ne enerģijas iedziļināties jautājumos, kas skar viņa pilsētu vai valsti.

Kandidāts ir šovmens – viņam jāizskatās pēc politiķa (vai vismaz jāatbilst priekšstatam par to, kādam jābūt politiķim). Viņam jārunā izteiksmīgi un valodā, ko saprot viņa elektorāts. Kandidātam nav jāatbild uz neērtiem jautājumiem – tos vienkārši neviens neuzdod. Tas galvenokārt attiecas uz vēlēšanu saraksta augšgalu –pirmo trijnieku, jo tieši šie cilvēki piedalās aktīvā priekšvēlēšanu darbā. Pārējie kandidāti – kuru skaits var svārstīties no desmitiem nelielās pašvaldībās līdz simtam, ja runa ir par Saeimu – ir pasīvie statisti. Tikai retais no viņiem ir apveltīts ar pietiekamu individuālo motivāciju un enerģiju, lai priekšvēlēšanu laikā uzsāktu vērā ņemamas aktivitātes. Lielākā daļa kandidātu aprobežojas ar dalību foto sesijā, un viņu pienesums kampaņai ir tikai personīgā atpazīstamība, kas nav tieši saistīta ar politiku. Tas nenozīmē neko sliktu par šiem cilvēkiem – viņi bieži ir savas jomas speciālisti, atpazīstami un cienījami. Tomēr tas politikā neko daudz nedod. Šādiem kandidātiem bieži vien pietrūkst spējas saskatīt lielo bildi, plānot uz priekšu, apstrādāt lielus informācijas apjomus, pieņemt smagus un nepopulārus lēmumus un, pats galvenais, uzņemties atbildību par tiem.

Politiķis ir profesija ar savu specifiku un prasmēm, kas nepieciešamas, lai būtu sekmīgs. Precīzāk sakot, kādreiz tā bija profesija. Priekšstats, ka jebkurš var būt politiķis, ir aplams, taču ticība tam ļauj piesaistīt kandidātus, kuri notic, ka ievēlēšanas gadījumā automātiski kļūs par zinošiem un prasmīgiem politiķiem. Atskatoties pagātnē, caur nelielu politisko organizāciju sietu tika izsijāti un paralēli apmācīti cilvēki, kuri auga sistēmā un pie ievēlēšanas bija gatavi realizēt partijas politiku. Mūsdienās partiju ir daudz, bet sistēmas vairs nav –ir dzīve no vēlēšanām līdz vēlēšanām, piesaistot maksimāli daudz “viesspēlētāju”, katram aprēķinot aptuveno vēlētāju skaitu, ko tas spētu atnest partijai.

“No politikas nogurušais” cilvēks ir radies pēc nepamatoto ilūziju sagraušanas. Politikai nav jābūt par ticību – tai jābūt par reāli saskaitāmām un pierādāmām lietām. Nevēloties uzņemties nekādu atbildību, vēlētājs meklē, kam to uzticēt, un vēlāk vaino citus par to, ka nekas nav izdevies. Pēc vairākiem šādiem gadījumiem mēs neveicam secinājumus par nepieciešamību mainīt savu attieksmi pret procesu. Tā vietā mainām politiskās izvēles. Teiciens “lai nāk šie – tie nav bijuši pie varas, sliktāk nebūs” to lieliski raksturo. Pat pašvaldību līmenī mēs reti reflektējam par iepriekš paveikto (vai nepaveikto), lai gan pašvaldība ir tā vieta, kuru vērtējam ikdienā. Tā vietā neapzināti turpinām meklēt nākamo “labāko” izvēli.

Lai cik tas nepatiktu, politika ir sabiedrības atspulgs. Kandidēt var jebkurš – bez darba, bez izglītības, bez lietderīgām praktiskajām zināšanām, bez skaidri definētām cilvēcīgām vērtībām. Jebkurš. Vadīt pašvaldību vai pat valsti var ikviens. Arī vēlēt var jebkurš – bez elementārām zināšanām par valsts vai pašvaldības uzbūvi, bez iedziļināšanās kandidātos vai to programmās, bez skaidras motivācijas un redzējuma par to, ko vēlētos sagaidīt (dažkārt pat balsojot par izteiktiem muļķiem tikai, lai ieriebtu politiskajai sistēmai). Ja abās pusēs – gan starp kandidātiem, gan vēlētājiem – nav nekādas kvalitātes pārbaudes vai atbilstības konkrētiem standartiem, kādu rezultātu mēs vispār varam sagaidīt?

Propaganda un zināšanas

17. febr. 2025, Nav komentāru

Zināšanas ir spēks, zināšanas ir tas, kas sniedz cilvēkiem brīvību. Apgaismības laikmets sekmēja savu ideju izplatību, kritizējot feodālismu un baznīcas varu – tieši pateicoties grāmatu izplatībai. Grāmatu un preses pieejamība kļuva par galveno instrumentu filozofisko, zinātnisko un politisko ideju izplatīšanā.

Enciklopēdijas un zinātniskie darbi veicināja izglītību un racionālo domāšanu. Liela daļa cilvēku tik un tā bija analfabēti, līdz ar to informācijas izplatībai un apmaiņai bija nepieciešami starpnieki. Tie deklarēja pūlim jaunākās idejas, un pūlis tās uztvēra kā patiesību, nespēdams nedz pārbaudīt avotu, nedz apšaubīt teicēja labo nodomu.

Ritot laikam, arvien vairāk cilvēku iemācījās lasīt, kas bija nepieciešams, lai pareizi uzrunātu cilvēkus.

Pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas Vladimirs Ļeņins uzsāka plašu lasītprasmes veicināšanas kampaņu Padomju Krievijā. Viens no galvenajiem mērķiem bija nodrošināt, lai visi pilsoņi spētu lasīt un saprast politisko literatūru, tādējādi atvieglojot boļševiku ideoloģijas izplatīšanu un nostiprināšanu sabiedrībā. Šī pieeja

ļāva efektīvāk izmantot drukātos materiālus kā propagandas līdzekli, veicinot iedzīvotāju politisko izglītošanu un atbalstu jaunajai varai.

Ir skaidrs, ka nepietiek tikai ar prasmi lasīt – ir nepieciešama spēja kritiski uztvert informāciju. Lai to darītu, nepieciešama gan daudzveidīga literatūra, gan vēlme iedziļināties un nebaidīties atzīt, ka iepriekš paustie uzskati var būt kļūdaini. Akla ticība drukātam vārdam pie laba nenoved.

Laiki mainījās – cilvēki ne. Komentāros sociālajos tīklos bieži tiek pieminēts teiciens, ko piedēvē Jozefam Gēbelsam, Nacistiskās Vācijas propagandas ministram: “Dodiet man kontroli pār masu informācijas līdzekļiem, un es no jebkuras tautas uztaisīšu cūku baru!” Taisnības labad jāatzīmē, ka nav konkrētu pierādījumu, ka

viņš būtu tieši izteicis šos vārdus. Lai kā arī būtu, šī frāze daļēji atspoguļo Gēbelsa propagandas stratēģijas būtību, kas balstījās uz plašsaziņas līdzekļu izmantošanu sabiedrības manipulēšanai un kontrolēšanai. Lielu vērtību ieguva fundamentālās zināšanas, kuru patiesīgumu apstiprināja laika pārbaude. Savukārt propaganda zīmēja jaunu pasauli – tādu, uz kuru būtu jātiecas. Cilvēks, būdams nepietiekami izglītots tādās jomās kā vēsture, matemātika un filozofija, viegli noticēja nepamatotiem solījumiem, kuru realizācijas plāns neatbilda humānas sabiedrības pamatiem – vērtībām, ko jau senatnē sludināja sengrieķu

filozofi.

Gēbelsa frāze izskanēja pirms 90 gadiem, laikā, kad galvenie informācijas avoti bija radio un avīzes – mediji, kas neapšaubāmi atradās valsts kontrolē. Saziņa ar citām pilsētām, kur nu vēl ar citām valstīm, bija apgrūtināta. Pat ja kāds apšaubīja sludināto, pastāvēja valsts represīvais aparāts, kas spēja gan apklusināt pašus runātājus, gan, izmantojot kontrolētos medijus, pasniegt tos kā valsts nodevējus, tādējādi attaisnojot viņu ieslodzīšanu vai pat nonāvēšanu. Vārda brīvība mūsdienu izpratnē vēl nepastāvēja, un diskusijas par atsevišķām tēmām varēja notikt tikai vakaros, virtuvēs pie sveču gaismas. Pretējs viedoklis tika apslēpts un iznīcināts, un informācija tika nodota no rokas rokā, kas ievērojami ierobežoja tās patērētāju skaitu.

Šodien situācija ir gan pilnīgi atšķirīga, gan vienlaikus atdarina idejas, kas radās pirms 90 gadiem. No pieejamības viedokļa – gandrīz visa informācija ir brīvi pieejama. Jautājums ir par vēlmi meklēt un iedziļināties. Vai informācijas pieejamība ir

padarījusi cilvēci zinošāku un mazāk manipulējamu? Diemžēl nē – ja indivīdam trūkst zināšanu un spējas kritiski izvērtēt informāciju, kā arī ir slinkums pārbaudīt tās patiesīgumu, viņš izvēlas vieglāko ceļu – ticēt tam, kas jau ir pazīstams un viegli

uztverams. Informācija pati par sevi nav vērtība – īpaši šodienas informācijas pārpilnības laikmetā.

Ainas Rendas (Ayn Rand) romānā “Himna” (“Anthem”), ir attēlota sabiedrība, kurā cilvēku piekļuve grāmatām un zināšanām ir stingri ierobežota. Cilvēkiem ir aizliegts domāt patstāvīgi, un visa informācija tiek turēta noslēpumā, lai nepieļautu individuālas idejas un atklājumus. Tikai valdībai lojālie zinātnieki drīkst strādāt ar pagātnes zināšanām, taču pat viņi neapzinās to patieso spēku. Grāmata pauž ideju, ka ierobežota pieeja grāmatām ir viens no varas mehānismiem sabiedrības kontrolei, kas ierobežo cilvēku spēju domāt patstāvīgi. Šis darbs tika sarakstīts paralēli Gēbelsa propagandas laikam, taču laika gaitā atklājās, ka patiesība ir nedaudz sarežģītāka.

Cilvēkam ir ilūzija, ka viņš domā patstāvīgi, taču bieži vien pat vienkāršos jautājumos nespēj argumentēti pamatot savu pozīciju, analizēt citu argumentu pārākumu vai atpazīt savu argumentu nepilnības. Pārfrāzējot kādu politiķi: “Informācijas ir tik daudz, kā nekad nav bijis” – tomēr mēs tajā noslīkstam. Tā vietā, lai meklētu orientieri, mēs padodamies un ienirām glābšanas burbulī. Kā teica Migels de Unamuno: “Tie tic, jo tiem nav citas izejas.” Šajā burbulī visas atbildes jau ir dotas – vainīgie atrasti, glābēji nominēti lieliem darbiem. Atliek tikai gaidīt, kad viņi paveiks savu darāmo. Ja vien nebūs pretspēku – režīma un sistēmas, kas neļauj viņiem īstenot pasaules, ja ne pasaules, tad vismaz Latvijas glābšanu.

Katram cilvēkam jau ir iepriekš iegūtas zināšanas un vērtības, uz kurām balstās viņa pasaules uzskati. Lai strādātu ar informāciju, nepieciešama liela motivācija, gribasspēks un pašatdeve. Taču vairums izvēlas citu ceļu – informācijas meklēšanu uzticot sociālo tīklu algoritmiem. Sociālajiem tīkliem ir svarīgi, lai lietotājs pēc

iespējas ilgāk patērētu saturu, tāpēc tie piedāvā informāciju, kas jau iepriekš apstiprinājusi viņa uzskatus. Tie baro ego, nerūpējoties par informācijas autentiskumu. Kā teicis Frīdrihs Nīče: “Mēs zinām, ka kādas ilūzijas sagrāve nedod mums patiesību – tikai palielina mūsu nezināšanu, paplašinot mūsu

tukšuma tuksnesi.”

Apzinoties, ka zināšanas ir process, nevis novērtējums diplomā, daudzi zaudē iedvesmu turpināt meklēt dziļāku izpratni. Pie nepopulāriem politiskajiem spēkiem komentāros bieži sastopama tēze, ka TV un valsts medijus nepatērē – tas tiek pasniegts ar lepnumu kā sava veida sasniegums. Neapšaubāmi, “Mediji ne tikai atspoguļo realitāti, bet arī aktīvi piedalās tās veidošanā, tādējādi ietekmējot sabiedrības domāšanu un rīcību”, teicis Niklass Lūmans.

Taču jāuzdod jautājums – vai dažu politiķu vēstījums patiesi atšķiras no valsts mediju “realitātes veidošanas”? Diezin vai. Tie paši paņēmieni, tas pats mērķis, tikai cita virzība. Ja mērķis vieno, vai tiešām šie spēki ir pretinieki? Drīzāk tie ir vienas monētas divas puses. Vai nebūtu prātīgāk salīdzināt dažādus viedokļus, to avotus un argumentācijas līmeni? Diemžēl tas prasa laiku un piepūli. Šo procesu aizstāj TikTok un Instagram

bezgalīgā skrollēšana, kas sniedz ātru, bet virspusēju informācijas uztveri – bez nepieciešamības analizēt un salīdzināt.

Pārmetumi ir vietā arī medijiem – kas ir ziņas? Vai tās ir pētniecība? Analīze? Nē – ienākot ziņu portālos, redzam, ka tā ir dzeltena šļura. Skaudri piemēri – jau divus mēnešus tiek parazitēts uz Timmas nāves, biedē ar karu un Trampu, kamēr paralēli norit valsts iekšējā dzīve, kuras atspoguļošanai būtu reāla nozīme. Ko rāda televīzijā? “Amors” – deģenerātu izklaide emocionāli atpalikušajiem. “Slavenības. Bez filtra” – vai tās tiešām ir slavenības, un kāds ir vēstījums? No visa plašā spektra izvēlamies skatīties caur durvju actiņu, siekalu izdalīšanai.

Drukātie mediji izzuda, jo esot ērtāk lasīt mobilajās ierīcēs. Agrāk, ja cilvēks nopirka avīzi, tā tika izlasīta visa – varbūt to nevar saukt par zināšanu ieguvi, bet noteikti par redzesloka paplašināšanu. Aizvēries “Rīgas Laiks” – šie nebija ziņu nesēji, bet ideju gremotāji. Izrādās, ka tie vairs nav vajadzīgi – vai nu visas idejas ir sagremotas, vai arī gremošanas aparāts ir salūzis.

Papildus iepriekš teiktajam, jaunā kreiso ideoloģija paredz paražu, ekspertu un vēsturē krāto zināšanu devalvāciju – jo, redz, nevar ticēt “balto hetero vīriešu” radītajām zinātnēm. Paši savas zinātnes tie nerada – bet arī nevajag. Jebkura indivīda izteikta tēze, lai cik absurda un neargumentēta tā būtu, jāuztver vismaz ar interesi un cieņu, jo nedrīkst paust negatīvu nostāju. Negatīvā nostāja, kas vēlāk tiek reducēta līdz “naida runai”, tiek uzskatīta par pretstatu eksperimentāli pierādītiem un pierādāmiem faktiem. Fakts tagad ir jebkas, ko cilvēks nodefinē – visi fakti ir vienlīdz nozīmīgi, galvenokārt pateicoties vārda brīvībai, kas vairs neprasa pierādījumu bāzi. Zināšanas kā ceļš uz brīvību – brīvību, kuru, kā pauda Erihs Fromms, reti kurš vēlas. “Mūsdienu cilvēks joprojām ir satraukts un jūt kārdinājumu vai nepieciešamību atdot savu brīvību tam, kurš ir gatavs vienpersoniski valdīt pār viņu.”

Zināšanas ir nasta, jo tās ne tikai liek sadzīvot ar izpratni par notiekošo, bet arī pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību. Vieglāk ir atdot gan pašu brīvību, gan izvairīties no izziņas, pieslienoties jau esošajiem patiesību sludinātājiem.

Nodoklis par mantojumu

10. febr. 2025, Nav komentāru

Vai par savu radu ieguldīto darbu jums būtu jāsamksā paliels nodoklis? Jo citiem radi nebija tik rosīgi un nav atstājuši saviem pēcnācējiem nekā vērā ņemama mantiskā ziņā – un tas neesot taisnīgi. Šāds viedoklis tiek popularizēts ar “Satori” starpniecību Andra Saulīša rakstā “Vērtīgākās dāvanas nepiegādā Ziemassvētku vecītis”.

Sarkano politika vienmēr ir balstījusies uz nabadzīgākajiem un neizglītotajiem. Šie cilvēki ir vieglāk manipulējami ar iluzoriem stāstiem par taisnīgumu un vienlīdzību – ar stāstiem par to, kā atņemt tiem, kuriem ir, un sadalīt starp tiem, kuriem nav vai ir maz. Nabadzīgākie un neizglītotie parasti nezina vai nevēlas zināt vēsturi – tas ir laikietilpīgi un ikdienas grūtības nepadara vieglākas. Savukārt tie, kuri gaisā ar pirkstu zīmē skaistu nākotnes pasauli, parasti zina un izprot vēsturi, bet izvēlas to ignorēt, aizbildinoties, ka toreiz nepareizie cilvēki visu darīja nepareizi. Tagad, viņuprāt, viņi – pareizākie cilvēki – darīs to pašu, bet rezultāts būs citādāks.

Stāsts par to, ka ir netaisnīgi, ka kāds manto vecāku mājas vai saņem dāvanā jahtu, nav jauns. Galu galā, reti kurš manto mājas, un vēl retāk kādam uzdāvina jahtu. Ideju par to, ka mantojums būtu ar nodokli apliekams, partija “Progresīvie” ierakstīja savā priekšvēlēšanu programmā 2018. gadā. Savukārt Mārtiņš Kossovičs 2021. gadā šo ieceri prezentēja ar konkrētiem skaitļiem – nodoklis varētu būt pat līdz 49%. Mērķis, kā viņš norādīja, bija “mazināt nevienlīdzību un novērst bagātības koncentrāciju sabiedrībā.” Šī iecere izraisīja sabiedrības neapmierinātību, un tā netika aizmirsta kā nejēdzīga, bet gan ielikta atvilktnē līdz piemērotākiem laikiem.

Labāki laiki pienāca 2024. gada nogalē, kad kreiso rupors “Satori”, izmantojot Andra Saulīša daiļradi, turpināja virzīt Overtona logu un atjaunoja diskusiju. Šoreiz tika piedāvāts praktiskāks un vienkāršāk saprotams piemērs, kas būtu tuvs nabadzīgajiem un neizglītotajiem – piemērs par dāvinājumiem un mantojumiem Latvijā zināmiem miljonāriem un viņu atvasēm. Lai kā manta būtu iegūta, Andris uzskata, ka pastarpināti arī viņš ir tiesīgs saņemt savu daļu.

Tādā veidā, kā tiek apgalvots, tiktu tuvināta vienlīdzība. Andris piedāvā mainīt situāciju, kurā vieni strādā, pelna un iegulda, kamēr citi ar minimālu piepūli saņem atbilstošu rezultātu.

Atskatoties vesturē, “Progresīvo” priekšteči pārliecināja strādniekus, ka zemnieki jeb “kulaki” ir slikti. Viņi dzīvoja lielās ģimenēs, bieži plašās mājās, tiem piederēja lieli zemes gabali, un viņi paši noteica cenas savai labībai. Taisnīgi, kā toreiz tika uzskatīts, būtu to visu atņemt un sadalīt. Fabriku strādnieki un citi pilsētnieki šo ideju atbalstīja – kulaki tika iznīcināti kā šķira. Vēsture to atceras kā kolektivizāciju. Progresīvo priekšvēlēšanu programmās bieži vien parādās šī procesa sinonīmi - solot veicināt kooperatīvu attīstību.

Tomēr izrādījās, ka maize kokos neaug – un vēl jo vairāk, tā pati no sevis neaug. Diezgan loģiski un paredzami šī politika izraisīja badu, ko vēsturē pazīst kā Holodomoru. Taisnības labad jāsaka, ka uz to brīdi vienlīdzība tika panākta – visiem nebija, ko ēst. Vienīgais izņēmums bija tā laika partijas vadība – viņiem bija pilna pārtikas deva, tāpēc vienlīdzība uz viņiem neattiecās.

Sekoja “brīvprātīga” piespiedu kolhozu veidošana, kurā viss “taisnīgi” piederēja valstij jeb visiem kopā. Rezultātā sanāca neefektīva un nekvalitatīva saimniekošana. Šāda pieredze sarkanajiem jau ir, cīnoties pret tiem, kuri pārāk daudz strādā, pelna un uzkrāj.

Nākamais, par ko mūsdienu sarkanie uztraucas, ir dzīvojamā fonda jautājums. Viņi uzskata, ka nav labi, ja tu manto dzīvokli, par kuru tavi vecāki visu mūžu maksājuši hipotekāro kredītu – tikpat kā par “pliku velti”. Nedod dievs, ja vēl māju, kuru, iespējams, paši cēluši. Sociālisti no citām partijām uzsver: “Mājokļu un īres cenas ir sasniegušas visu laiku augstāko līmeni.” Tas atgādina par “Progresīvo” piedāvājumu ieviest īres griestus privātajiem izīrētājiem Rīgā.

Atkal neizglītotā un nabadzīgā sabiedrības daļa, kurai nekas nepieder un arī nepiederēs – jo iespringt uz darīšanu šķiet pārāk sarežģīti – atbalstīs šo “novatorisko ideju”. Bet vai tā patiešām ir novatoriska? Tie paši, kas nogalināja zemniekus (kulakus), pēc tam pilsētās lielas un smukas mājas pasludināja par kopīpašumu. Piecu istabu dzīvoklī iemitināja piecas ģimenes – ar kopīgu virtuvi un tualeti uz visiem. Uzplaukuma gados vēl tika uzceltas bloka mājas – ne estētiskas, ne kvalitatīvas – bet vismaz katram tika savi 30 kvadrātmetri.

Rezultātā nekas nepiederēja nevienam – viss piederēja valstij. Kas notiek ar šo “lielisko” sistēmu ilgtermiņā, labi redzams Kubā – kopīgais, kas pieder nevienam un visiem, vienkārši sadrupa.

Tas, šķiet, būtu vēstījums visiem, kas domā ieguldīt savā īpašumā, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm – nevajag! Jo vairāk ieguldīsi, jo vairāk sarkanie prasīs no taviem bērniem un mazbērniem naudas par neko – lai varētu to izšķērdēt, piemēram, uz pētījumiem par “Bolt” un “Wolt” kurjeriem par 300 tūkstošiem eiro. Šiem sarkanajiem arī jāēd – dzīvojot glaunākos dzīvokļos ar skatu un lielāku platību, jo ar dzīvojamās platības pārdali nodarbojas viņi paši. Tas jau ir piedzīvots – neviens sarkanais pētnieks vai partijnieks komunālajā dzīvoklī nedzīvoja.

Atceroties neseno vēsturi – 2008. gadu un krīzi – viens no iemesliem, kāpēc tā Latvijā bija smagāka nekā vecajā Eiropā, ir tas, ka nekustamie īpašumi viņiem pieder paaudzēm, kamēr mēs vēl nepaspējām uzkrāt. Brīdī, kad bija jāsavelk jostas, viņiem tas bija vieglāk izdarāms, jo hipotekārais kredīts viņus nespieda – ko nevarētu teikt par Latviju.

Andris gan definē, ka “Rietumu sabiedrībā mantošanas (šajā rakstā es tai pieskaitu arī dāvināšanu) juridiskā un sociālā funkcija ir kļuvusi margināla.” Turēties pie zemes un rūpēties par to no paaudzes paaudzē ir margināli, savukārt prasīt vienam un tam pašam īpašumam “vienlīdzības nodevu” katru gadsimta ceturksni ir progresīvi. Nejauksim.

Rūpēs par “nabadzīgajiem un neizglītotajiem” valsts sarkanie vēlas padarīt mājokļus pieejamus (proti, svešus mājokļus), palielinot par tiem maksājamos nodokļus. Dzīves laikā mēs bieži sastopamies ar dubultu nodokļu aplikšanu. Sarkano sapnis ir, lai cilvēks, kurš spējis sev kaut ko nopelnīt, maksātu pēc iespējas vairāk un vēlams – mūžīgi.

Piemērs: cilvēks vēlas uzcelt ģimenes māju. Viņš nopērk zemi – samaksā visus nodokļus un turpina reizi gadā maksāt nodevu par to, ka viņam pieder zeme. No savas algas vai ienākumiem, pēc tam, kad jau samaksājis nodokļus, viņš maksā visiem, lai varētu uzcelt māju – algu, nodokļu un nodevu veidā. Pēc tam viņa bērni un mazbērni turpinās maksāt nodevu par to, ka viņu vecāki šo māju uzbūvēja. Taisnīgi?

Ņemot vērā, ka mājokļu vairāk nepaliks, bet sarkano solītie “ekonomiskie mājokļi” tālāk par priekšvēlēšanu lozungiem netiek, īres mājokļi kļūs dārgāki. Kāpēc? Jo būs nepieciešams atgūt jau samaksātos nodokļus un iekrāt nākamajām paaudzēm. Ir zināms, ka sarkanie jau ir izteikuši priekšlikumu ieviest īres griestus privātīpašumā esošiem dzīvokļiem. Šī ideja nav jauna – pretēji tās autoru iecerei tā samazinās kvalitatīvo mājokļu piedāvājumu tirgū, jo neviens nevēlēsies izīrēt dzīvokli par cenu, kas nesedz ieguldītos remontdarbus.

Andris atsaucas uz pētījumu, kurā tiek norādīts, ka “sociālo drošību šobrīd nodrošina apdrošināšana (pensiju sistēma u.tml.), nevis mantojums.” Viņš to raksta laikā, kad Saeima ir pārvirzījusi 1% no 2. pensiju līmeņa (reāli eksistējošas naudas) uz 1. līmeni (nauda tiek uzreiz iztērēta), lai lāpītu budžetu. Apzinoties, ka ir demogrāfiska katastrofa un iedzīvotāju skaits nemitīgi samazinās, pensiju sistēma, pēc Andra domām, būs tā īstā, kas nodrošinās vienlīdzību. Sociologs Andris, šķiet, nav apguvis loģikas pamatus.

Overtona logs ir atvērts, un diez vai šī ideja izzudīs. Strādāt gribošo skaits, atšķirībā no ēst gribošo, kļūst arvien mazāks. Lai šo ideju īstenotu dzīvē, ir nepieciešama sabiedrības piekrišana. Lēnām virzāmies uz 2030. gada Pasaules ekonomikas foruma doktrīnu – nekas nevienam nepieder... sarkano sapnis – kuri dalīs to, kas piederēja citiem. Šis ir vēstījums visiem, kas vēlas saglabāt īpašumus saviem pēcnācējiem – jums nāksies maksāt vairāk, lai piepildītu sarkano sapni par “vienlīdzību”.

18. dec. 2024, Nav komentāru

Cīņa ar okupantiem

15. nov. 2024, Nav komentāru

Kongresā “Progresīvo” valdes locekle pauda, ka viņi stingri iestāsies par okupantu aizvākšanu no Palestīnas. Ja būtu iespējams partija “Progresīvie” varētu nodefinēt:

1.Kas viņu ieskatā ir Palestīna? Kas ir Gaza un, kas ir West bank?

2.Kuri cilvēki tiek uzskatīti par okupantiem, kuri par pamatnāciju?

3.Ko “Progresīvie” saprot zem darbības ''izvākšana'' - kā izvāks un, kur izvāks?

4.Kādu atbalstu būtu jāsniedz Gazas šī brīža vienīgajai leģimitīvai varai – “Hammas”?

5.Kādā veidā būtu jānodrošina pašpārvalde teritorijās, ko progresīvie uzskata par okupētām?

13. sept. 2024, Nav komentāru

📍Laiks kaut kam jaunam📍

👉 Ar kolēģi Kristu uzsākam sarunu sēriju "Konservēšanas laiks".

✈️ Pilot epizode 2 : "Kurš jūtas droši Latvijā?"

Sākums lēns - vēlāk noritēja jestrāk. (Bildi uzlabosim, skaņu piečinīsim, interaktīvo daļu pilnveidosim). Ir gari - jo īsi nesanāk.

📆 Nākamā sērija šo ceturtdien.

Kam ir vajadzīga politika?

8. sept. 2024, Nav komentāru

Laiks kaut kam jaunam

Ar kolēģi Kristu uzsākam sarunu sēriju "Konservēšanas laiks".

Pilot epizode: "Kam ir vajadzīga politika?"

Sākums lēns - vēlāk noritēja jestrāk. (Bildi uzlabosim, skaņu piečinīsim, interaktīvo daļu pilnveidosim).

Ir gari - jo īsi nesanāk.

Nākamā sērija šo ceturtdien.

Rīgas mazdārziņi - tikai izredzētājiem?

28. jūl. 2024, Nav komentāru

Rīgā ir tāda lauksaimniecības forma - mazdārziņi. Vēsturiskā prakse, ka nomaļās vietās iznomā zemi par simbolisku maksu, lai tur pa vasaru ierīko dārziņu. Tas viss ir īstermiņā.

Bet jaunākā aktīvistu tendence ir pieprasīt, ka pilsētai jānodrošina zeme, kur garlaikotiem dīkdieņiem izklaidēties. Tad nu jautājums - vai pilsētai jānodrošina iespēja nodarboties ar dārzniecību? Un, ja jā - tad kā noteikt, kurš zemes gabalu dabūs?

Rīgā deklarēto iedzīvotāju skaits ir virs 600 000. Nodrošināt iespēju tikt pie zemes pleķa būs minimāla, tātad radīsies pamats domāt par netaisnību un korupcijas iespējām. Ja gabalus dalītu maznodrošinātajiem - kuri nevar atļauties neko citu - būtu labi. Vai arī apkārtējo māju iedzīvotājiem, lai iekoptu savu rajonu, arī labi.

Praksē ir nedaudz savādāk - aktīviste Maija no Grīziņkalna tiek pie zemes gabala pie ūdens Kazas sēklī. Neteiksim, ka Rīgas otrā pusē, bet arī ne kaimiņos - ar auto 20 minūtes, ar kājām stunda 30. Savdabīgi, ka nevienam no Pārdaugavas vai “maskačkas” iedzīvotājiem neieinteresēja šis zemes gabals. Neviens negribēja siltajos vasaras mēnešos tur atpūsties.

Nākamā aktīvistu prasība ir no īstermiņa līgumiem pāriet uz ilgtermiņa - pēc būtības nododot īpašumā Rīgas pilsētas zemi par ļoti simbolisko samaksu. Tas arī izpaužas protestos pretfutbola stadiona celtniecību Lucavsalā.

Cilvēki, kuriem ir iedota zemē īslaicīgā vai sezonālā lietošanā, ir ieplānojuši tur būt mūžīgi - izmantojot zemi kā savu īpašumu. Par to liecina žogu izbūve, māju izvietošana. Interesanti vai tas viss ir saskaņots būvvaldē - ja ir, tad ar kādu formulējumu, ja nav, atgriežamies pie jautājuma par korupciju.

Cilvēki, kas tikuši pie mazdārziņiem, šobrīd apvienojās grupās, lai nepieļautu, ka pašvaldības zemes tiek tirgotas citiem - jo pēc līguma termiņa beigām nomniekam ir jāatstāj tā teritorija - uz ko esošie nav gatavi. Viens no mazdārziņa lietošanas noteikumiem paredz - ka uz zemes nedrīkst veikt pagaidu apbūvi, jo tā zeme nav domāta dzīvošanai.

Pēc būtības mazdārziņu forma ir pāraugusi savu pirmatnējo funkcionalitāti - no maza dārziņa kur cilvēks varētu izaudzēt sev pārtiku (bieži trūkuma spiests), tā kļuva pārtikušu 30 gadnieku vasaras atpūtas vietu. 30 gadnieki, kuriem, ja nu kas trūkst, tad tikai sirdsapziņa. Tie skaļi aizstāv savas tiesības uz ekskluzivitāti.

Ja pilsētai jānodrošina mazdārziņu pieejamību, kā to pieprasa aktīvisti, tad ir 3 opcijas - visiem, nevienam vai kā tagad izredzētajiem. Visiem nodrošināt nav iespējams - arī pilsētas kopējā attīstības plānā jautājums nekad nav ticis iekļauts. Nevienam - pārspīlēju - vienmēr būs teritorijas, kur kāds var kaut ko var darīt, bet jānodefinē, kam ir piešķirama (maznodrošinātajiem un apkaimes iedzīvotājiem) un ar skaidru apziņu, ka tas ir īslaicīgi.

Var palikt pie esošās situācijas - izredzētie tiek pie labām vietām, iekārtotās uz palikšanu, un cīnās, lai šī iespēja tiek nodrošināta pārmantošanai.

24. jūl. 2024, Nav komentāru

Deputāti zog

24. jūl. 2024, Nav komentāru

Saeimas vai pilsētas pašvaldībās deputāti atnāk no rīta uz darbu, atrod slepeno istabu, kur stāv nauda, paņem sev nedaudz (nedaudz, jo nākamajā dienā arī jānāk) un aiziet savās ikdienas darīšanās.

Laikam šādu ainu iedomājās cilvēki, kas izmanto frāzi “deputāti zog”. Realitātē tā “zagšana” notiek nedaudz citādāk – caur iepirkumiem un pasūtījumiem. Vienā pusē ir daudz dažādu ierēdņu, kuri uzraksta nolikumu un kritērijus, piedalās komisijās un vēl lemšanas procesā. Otrā pusē ir pakalpojuma sniedzējs un to darbinieki, kas arī zina, kādi papīri jāgatavo, un kam tie ir domāti.

Beigās, lai kāds deputāts kaut ko “nozagtu”, ir iesaistīti daudz cilvēku, kas it kā paši nezog, bet tieši vai netieši atbalsta. Atbalsta, jo gan jau tiem arī paveiksies piedalīties pēc tam pie pīrāga pārdales. Jo, ja neatbalstītu – ziņotu.

Tieksme “bišķiņ nozagt” ir mentāla “štelle” – nāk no PSRS laikiem. Valstīs, kur korupcija jeb zagšanas līmenis ir zems, ir sociāli nepieņemami iesaistīties un atbalstīt šādus procesus. Tāpēc nevajag visu novelt uz deputātiem – tiem tāda tauta. Visi grib ātri un uzreiz – bet tā nesanāk.

Kamēr daudziem saglabājas vēlme “pasildīt rokas” – izaugsme mums jāpagaida.

30. jūn. 2024, Nav komentāru

Debates

28. maijs 2024, Nav komentāru

Bērni

28. maijs 2024, Nav komentāru

7. apr. 2024, Nav komentāru

Viedie no Re:Baltica

20. febr. 2024, Nav komentāru

ReBaltica Twiterī pēta to, kurā kā kurš uzvedās un ko runā. Citēju: “Tas (100 lietotāju) ir mazāk nekā viens procents no Latvijas Twittera lietotājiem, taču viņi ir tik agresīvi un skaļi, ka apklusina citādi domājošos”.

Interesanti, ka šis ir lielisks Progresīvo un visu viņu līdzgaitnieku raksturojums. To nav daudz, tie ir skaļi un agresīvi, palielam dzīvojās tikai Twiterī. Bet tiem pārmetumu no ReBaltika nav... Var stāstīt par izdomātiem genderiem, interpretēt Izraēlas un Palestīnas vēsturi, neveidot diskusiju par Klimata problēmām un Latvijas lomu tajā, vienpusēji paust problemātiskos jautājumus par pilsētas vidi,

dzimuma balstītos stereotipus un citas tikai viņiem nozīmīgas problēmas. ReBaltika uzņemas viedā lomu, kurš nosaka, kam ir emocionāli, saturiski un lingvistiski pareizi pausts viedoklis, bet kam ir jāpaklusē. Kā arī rosināt, ka tos, kuri neprotas, sodīt. Kādreiz to sauca par cenzūru - tagad cīņu ar naida runu.

#sabiedriba #sabiedribasveseliba #europe #voins #europarlament #sabiedrība #rīga #politika #janisvoins #rīgalatvija #valsts #solvingproblems

14. febr. 2024, Nav komentāru

Daļa no cilvēkiem neatšķiras no vidusslaiku pilsoņiem. Arī tagad vairums ir analfabēti. Ja toreiz cilvēks nemācēja lasīt, bet viedoklis bija, sagrābstot informāciju no citiem, tad tagad ir līdzīgi. Cilvēks izlasa tekstu, bet neiedziļinās būtībā. Viedoklis rodas no citu teiktā bez kristiskās domāšanas.

Vai vispār daļa cilvēku nojauš politiskus, sociālus, un filosofiskus terminus, ko pats izmanto, izsakot viedokli vai nostājoties kādas politiskas grupas pusē? Par politiskiem jēdziniem saraksta biezas grāmatas, bet tikai retais lasa tās. Sociālos tīklos pēc tam ar tiem mētājās pa labi un kreisi, izlikdamies gudrāki, nekā ir.

Ja Latvijā cilvēki izprastu labāk jēdzienus, viņu pilsoniskā rīcība būtu arī racionālāka, kas celtu labklājību un izglītības līmeni valstī.

Neviens cilvēks nekļūst par izcilu domātāju tikai domājot. Tas nozīmē, ka gudrību var izkopt tikai mācoties un domājot kritiski, loģiski un izzinot caur grāmatām pasauli.

Tāpēc ir svarīgi, ka cilvēki ir ieinteresēti dažādu procesu būtībā un, lai tos labāk izprastu ir jābūt interesei izdziļināties, lai uz situāciju spētu apskatīties no vairākām pusēm un saprastu sakarības sabiedrībā.

#sabiedriba #sabiedribasveseliba #europe #voins #europarlament #sabiedrība #rīga #politika #janisvoins #rīgalatvija #valsts #solvingproblems

Ielādēt vēl

Izveido savu mājaslapu vai e-veikalu ar Mozello!